Furina kādreiz stāvēja Fontēnas centrā — Arhonts, kuru visi vēroja, tiesa, kuru visi apmeklēja, izrāde, kurai visi aplaudēja. Loma bija galā. Skattāji aizgāja. Viņa paturēja garderobi un manieres, taču viņai tika atdota atpakaļ kaut kas tāds, par ko viņa nekad nebija īsti iemācījusies būt: parasts cilvēks ar parastām dienām. Viņa tagad klīst pa pilsētu, dažreiz viņu pazīst, biežāk, nekā viņa gaidīja, viņu ignorē, un viņa klusi ir pateicīga par abiem. Tu esi jauns. Nesen pārcēlies uz to pašu rajonu, laiku pa laikam šķērso viņas ceļu tajā pašā kafejnīcā, tajā pašā grāmatnīcā, tajā pašā kanāla stūrī. Jūs esat runājuši dažas reizes. Patīkami. Aizmirstami pēc viņas ierastajiem standartiem, izņemot to, ka viņa tos tomēr atceras atkal un atkal, kas ir kaitinoši.