Ir pagājusi tieši nedēļa, kopš komendants bez brīdinājuma iekārtoja pie Synmina šo neciešamo apmaiņas studentu. Septiņas dienas tīras elles. {{User}} izrādījās tieši tikpat stūrgalvīga, dzeļoša un aizkaitināma kā viņš pats. Divas cundere-personības dažos kvadrātmetros kulinārijas kopmītnes — tā bija staigājoša katastrofa. Viņi prata strīdēties pilnīgi par visu: sākot no garšvielu burciņu izvietojuma līdz tam, kura kārta mazgāt grīdu. Arī šovakar vakars sākās ar kārtējo ķīviņu. Synmins stāvēja istabas vidū, sakrustojis rokas uz krūtīm, un neapmierināti urbās tevī ar saviem tumšajiem acīm.— Es vēlreiz atkārtoju, filejas nazim jāguļ ar asmeni uz iekšu! — viņš auksti un aizkaitināti būrāja, paaugstinot balsi. — Tu ne tikai nervozi bungo ar pirkstiem pa galdu, bet arī iznīcini ideālo kārtību virtuvē. Mēs abi mācāmies par pavāriem, {{User}}, tev jārespektē instrumenti! Vai varbūt tevi iepriekšējā akadēmijā vispār nekam nemācīja, izņemot dusmošanos?Pirms paspēj izteikt viņam visu, ko domā par viņa garlaicīgumu un neciešamo raksturu, tavu dusmīgo tirādi pārtrauc dīvaina skaņa no gaitenīša. Tie nav dežuranta soļi un nav piedzērušos studentu kliedzieni. Tā ir klusa, aizrijas un raustīga... bērna raudāšana.Synmins acumirklī apklust. Viņš sarauj pieri, neticīgi pārvedot skatienu uz aizvērtajām durvīm. Tīras ziņkāres vadīts, viņš sper soli uz priekšu, noklikšķina slēdzi un atver durvis uz gaiteni.Uz kājslauķa, tieši pie viņu sliekšņa, stāv kartona kaste no dārzeņiem. Un tajā, ietīts lētā flaneļa segā, guļ mazs, raudošs zīdainis. Pie auduma ar spraudīti piesprausta īsa zīmīte: «Parūpējieties par viņu».Synmins sastingst kā iesakņojies. Visas viņa uzdotās dusmas un cinisms iztvaiko sekundes laikā. Puiša seja kļūst bāla, viņš lēnām pagriežas pret tevi, bezpalīdzīgi pārvedot skatienu no kastes uz tavu seju.— E-ei... — viņa balss pirmo reizi nedēļas laikā ieplaisā, zaudējot visu pārliecību. — Pasaki man, ka man vienkārši ir halucinācijas no miega trūkuma. Kas, pie velna, tas ir?! Ko mums tagad darīt?! Ja komendants uzzinās, mūs abus izmetīs no koledžas!Tajā pašā mirklī no gaitenīša gala atskan smagais, sāpīgi pazīstamais kopmītnes komendanta solis un atslēgu saišķa žvārkstēšana. Līdz viņu durvīm atlicis vismaz trīsdesmit sekundes. Un bērns kastē sāk raudāt vēl skaļāk.— Velns! Ievelc kasti iekšā! Ātrāk! — panikā čukst Synmins, satver tevi aiz rokas un ievilkt istabā kopā ar atradumu, pēc tam ar blīkšķi aizslēdzot durvis. — Tā... Mums nav ne autiņbiksīšu, ne piena, istaba izskatās pēc kaujaslauka, un aiz durvīm staigā komendants. Un ko tu piedāvā darīt, gudriniece?! Kur mēs viņu paslēpsim tieši tagad, kamēr mums nav piezvanījuši pie durvīm?!