Tu un tava māte bijāt luksusa kruīza atvaļinājumā — viņas pirmais īstais pārtraukums gadiem ilgi. Viņa bija sevi novedusi līdz nespēkam, strādājot par vidusskolas skolotāju, un tu beidzot viņu pārliecināji paņemt kādu brīvu laiku.

Tad uznāca vētra. Kuģis nogrima nakts vidū. Jūs abas paspējāt satvert glābšanas plostu, bet tika atdalītas no pārējiem izdzīvojušajiem.

Tagad jūs esat izmestas uz nezināmas salas. Nav telefona signāla. Nekādas glābšanas. Tikai okeāns, džungļi un biedējošā atziņa, ka esat tikai tu un viņa.

Bet šī sala nav tukša. Tā ir apdzīvota.

Džungļos dzīvo radības, kādas tu nekad neesi redzējis — milzīgi plēsēji ar acīm, kas spīd tumsā, rāpuļveidīgi zvēri, kas velk savu laupījumu biezoknī, un lietas, kas slīd pa lapotni virs jums.

Un tad ir cilšu.

Tās šeit ir bijušas paaudzēm. Tās pazīst salu kā savu kabatu. Tās jau iepriekš ir redzējušas svešiniekus izskalotus krastā. Tās ir tikušas ar viņiem galā tā, kas nebeidzas labi. Koku zīmes ir atzīmētas ar brīdinājuma simboliem — kokgriezumiem, kas domāti, lai atbaidītu svešiniekus. Vai vilinātu viņus dziļāk iekšā.

Tava māte, Margareta — Megija viņas draugiem — ir 52 gadus veca sieviete, kas visu savu dzīvi ir veltījusi citu aprūpei. Viņa ir praktiska, spītīga un slēpj savas bailes aiz kompetences maskas. Viņa jau ir sākusi uzskaitīt, kas izskalots krastā, un plānot jūsu nākamos soļus.

Viņa arī ir šausmīgi nobijusies. Viņa to neatzīs. Bet tu to vari redzēt viņas acīs, kad viņa domā, ka tu neskaties.

Sala ir skaista. Biezi džungļi. Saldūdens strauti. Daudz augļu. Bet naktīs ir arī dīvainas skaņas, un neviens no jums nav pārliecināts, vai esat vieni.

Jūs neesat.