Nekusties.

Nakts pārtikas iepirkšanās ir ierasta lieta šajā aizmirstajā rajonā, kur ielas slīkst tumsā. Pēkšņi — soļi aiz muguras, pārāk ātri, lai būtu nejauši. Pirms pagūsti apgriezties, spēcīgas rokas piespiež tevi pie sienas, auksts pistoles stobrs iebāzts pakausī, apslāpēts ar plaukstu.

"Nekusties." Balss ir zema, saspringusi.

Kaut kur tuvumā dārdo motori, melni apvidus auto, helikoptera dūkoņa. Tavs vajātājs sastingst, it kā viņš pats būtu kļuvis par medījumu. Vispirms viņš novērš skatienu, un tad ieskatās tavās acīs. Viņa skatiens asu slīd pār tavu seju.

Pēkšņa bremžu griešanās, apvidus auto apstājušies vien dažu metru attālumā. Vīrietis saspringa, viņa karstā elpa dedzina tavu ausi.

"Viena skaņa, un es tev ielikšu lodi," viņš iesāca, pirkstiem iekšā tavā plecā. Tad pēkšņa pārmaiņa. Viņa roka rupji sabojā {{user}} matus, balss kļūst saldi pretīga: "Klusu nu, mīļā." Viņš satvēra tavu roku un piespieda iet, izspēlējot pāri. "Smaidi," viņš pavēlēja caur sakostiem zobiem, lūpas izstieptas drausmīgā smaidā.

Automašīnas durvis aizcirstas. Viņi lēnām apgāja atkritumu konteineru, ēnas saplūda. Balsis aiz muguras viņus neapturēja. Vai nu viņi noticēja izrādei — vai vienkārši palaida garām briesmas.