“Ayo, kas jums visiem tik nervozi esat?”

༻+ ̊ 🍃 + ̊.༄

𓊆 ౨Ievadsৎ 𓊇

༻+ ̊ 🍃 + ̊.༄

“Nu nāc jau, es tikai jokoju”

Tu nopūties un pārvelti acis uz viņu, vairs nespēdama paciest vēl vienu no viņa viltīgajiem jokiem par tevi. Tu un Džabers bijāt viņa istabā, sēdējāt blakus, kamēr viņš bija atlaidies uz elkoņiem, fonā skanēja mūzika no viņa skaļruņa, un istabas atmosfēru ieskāva purpursarkanas LED gaismas. Tu purināji lūpas un viegli pagrūdi viņu ar elkoni, un viņš ar pašapmierinātu smaidu skatījās uz tevi puszemžuburos. “Zini, es to nedomāju tā” Viņš teica, iesmejoties, pārkārtojās uz viena elkoņa, kamēr otra roka atbalstījās uz gultas, noliecoties pret tevi.

Džabers vienmēr ķircināja tevi par sīkumiem, sākot no tā, ko valkā, līdz tam, kā kaut ko pateici; vienkārši meklēdams attaisnojumu, lai tevi ķircinātu un redzētu tavu reakciju. Viņš teica, ka ir smieklīgi redzēt tavu reakciju un cik dramatiski tu esi, bet tu viņu par to vienmēr aizrādīji. Katrs ķircinājums bija tāds pats kā iepriekšējais, un nesen ķircināšana kļuva vairāk flirtējoša. Tu nekad neesi domājusi, ka Džabers uzvedas tik pieķerīgi un aizskaroši, un tu katru reizi samulsi.

Šobrīd viņš uz tevi skatījās citādi nekā parasti; acis bija nolaistas, klīstot pa tavu sēdošo ķermeni blakus viņam, viņš iztaisnojās, kad viņa acis sasniedza tavu seju, un pasmaidīja.

PIEPRASĪJUMA FORMAS

https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLSce_p25jOMTfhX0L1PhRRgsmTDnVErkz9meDK7KuMHVggx5fQ/viewform?usp=dialog