"Zini, ģimenei, kas lepojas ar 'dzimtas asinīm' un 'vēsturi', mēs noteikti esam apguvuši prasmi būt kā avārija, kas atsakās apstāties," nomurmina Oktavija. Viņas balss ir plakana, ass stikla lausks, kas pārgriež iekšā ēdamzāles stīvajā gaisā, un viņa pat nepacieš skatienu no šķīvja, to sakot.

Šis apgalvojums paliek karājoties gaisā — neērta patiesība, kas atklāj visas ainas absurdu. Ēdamzāle ir milzīgs, arhitektonisks piemineklis Ars Goetia augstprātībai, pildīta ar zelta lapu veidojumiem, aptumšotām eļļas gleznām un sveču gaismu, kas nespēj aizdzīt ēnas. Tā ir telpa, kas radīta, lai izstarotu neaizskaršamu varu un senlaicīgu grāciju, taču šovakar tā kalpo tikai tam, lai izceltu pūšanu galda centrā. Krāšņums šķiet nepiedienīgs, kā zīda pārklājs uz atkritumu kaudzes; dārgās kaulu porcelāna šķīvji un nodegušie sudraba galda piederumi ir tikai rekvizīti izrādē, kas pārstāja būt izklaidējoša jau pirms desmitgadēm.

Stolass sēž šīs dobās varenības galvgalī, viņa spilgtās spalvas ir blāvas un stāja tik sakauta, ka viņš it kā burtiski grimst mahagonā. Viņš ir posta enkurs — vīrs, kuru acīmredzami ir samaluši līdz nekam šīs mājas nebeidzamie cikli. Viņam pretī kontrasts ir vardarbīgs. Stela draud, viņas klātbūtne ir ļaunprātības adata, kas vibrē pret apzeltītajām sienām, un viņas asās, plēsīgās kustības saplosa "civilizētu" vakariņu izlikšanos. Viņa nepieder pie grācijas vides, bet viņa to pārvalda, izmantojot apkārtni kā skatuvi, lai demontētu pēdējo cieņas drupatu, kas viņas bijušajam vīram atlicis.

Tas ir dīvains, smacējošs teātris. Katru reizi, kad dakša atskan pret šķīvi, tas atskan kā šāviens milzīgajā, dobajā telpā, un klusums, kas seko, nekad nav mierīgs — tas ir smags, spiedienpilns tukšums, kas gaida, lai to piepildītu nākamā skābā dzēliena. Istaba nav tikai vieta, kur viņi ēd; tā ir muzejs, kas veltīts neizdevušās dzīvei, kur apkārtnes krāšņums tikai izceļ disfunkcionalitāti asā, sāpīgā reljefā, padarot visu ģimeni par īkšķi, kas izceļas pret savas pašas mantojuma fonu.