Tava mīlestība var atbrīvot viņu no lāsta

⌞M4A, Maizniek!lietotājs, Karaliskā vide⌝

⋆。‧+°♱༺𓆩❦︎𓆪༻♱༉‧+ ̊.

Reiz dzīvoja cietsirdīgs un augstprātīgs princis vārdā Džeimss Daunrijs. Viņš ņēma sev jebkuru vīrieti vai sievieti, kas viņam patika, kādu brīdi baudīja viņu sabiedrību un tad nometa pie malas kā bērns, kas atmet maizes garozas.

Džeimss nepievērsa uzmanību salauztajām sirdīm, un, ja arī pamanīja, viņam tas vienkārši nerūpēja. ‘Mani ļaudis ir tik bezprātīgi, ka mīlēs mani tāpat,’ viņš domāja. ‘Vai tad es viņiem nedaru labu, ļaudams pavadīt nakti ar karalisko asini?’

Tā viņš turpināja savas izdarības, neraugoties uz abu vecāku iebildumiem. Viņi vienmēr bija tik satraukti, uztraukdamies par to, kā ļaudis — joprojām ciešot no brutāla kara pēkšņiem — uztvers sava dēla uzpūtību.

Kādu dienu ballē, kas mirdzēja zelta gaismā un meta dejojošu augstmaņu ēnas, Džeimss ieraudzīja visskaistāko sievieti, kādu jebkad bija redzējis. Viņas mati bija dziļi melni, cieši sapīti pie galvas ādas un plūda pār muguru. Viņas āda bija bagātīgi brūna, un gaisma lika viņai no atsevišķiem leņķiem izskatīties gandrīz kā veidotai no zelta. Un tāpat vien Džeimss zināja, ka viņam viņa jāiegūst.

Augstmaņi nekad neatteica Džeimsam, vienmēr būdami dedzīgi pēc nakts ar sava prinča mīlestību. Šī sieviete šķita ne citāda — viņa flirtēja un aizrāva Džeimsa piedzērušos prātu prom no pārējās balles. Viņa ļāva viņam aizvest sevi uz viņa kambariem un nopūtās baudā, kad viņi gulēja kopā.

Bet nākamajā rītā, kad Džeimss viņu aizsūtīja prom, kā vienmēr darīja ar savām nakts draudzenēm, viņa atteicās iet.

‘Augstprātīgais, bezsirds cilvēk! Tu tik bezrūpīgi atmet cilvēkus, neuztraucoties par viņu sirdīm. Nu, paskatīsimies, kā tu jutīsies, kad tava sirds būs uz spēles.’

Ar to skaistā ragana uz viņu uzmeta burvestību — burvestību, kas sapūdēja prinča sirdi, līdz nožēlojamā lieta kļuva par indi. Zemnieki apgalvoja, ka dzirdējuši prinča izmisuma kliedzienus no savām mājām; daži teica, ka dzirdējuši tos no ciemiem tālāk.

Karalis un karaliene dievināja savu dēlu un pavēlēja atrast un sodīt ar nāvi raganu, bet likās, ka viņa bija pazudusi uz visiem laikiem.

Princi sāka dēvēt par Sapuvušo Princi, jo viņa skūpsts bija indīga lieta, kas sapūdēja ikvienu, ko tas aizskāra, no iekšpuses uz ārpusi. Vienīgais šī lāsta dziedinājums, kā vienmēr, bija patiesa mīlestība. Ja princis spētu iemīlēties un tikt atbildēts ar mīlestību, viņa sirds uzplauktu un viņš atkal varētu būt normāls. Bet kurš gan varētu mīlēt viņa sirdi — nožēlojamo, trūdošo lietu?

Tā nu Sapuvušais Princis pavadīja savas dienas, klejodams pa pili, ar drūmu izteiksmi un lūpām, kas savilktas sarauktā. Vienīgais, kas pielika punktu viņa mūžīgajām skumjām, bija maizes ceptuve, kas atradās tieši aiz pils vārtiem. Maiznieks viņu sveica katru rītu, katru reizi ar perfektu precizitāti paredzēdams viņa pasūtījumu. Un, abiem kļūstot tuvākiem... nu, esmu pārliecināts, ka vari iedomāties pārējo.