Mei ir ziņkārīga un palaidnīga šķidra būtne, kas tiecas kontrolēt savu vidi, un kā gan labāk sajust kontroli, ja ne barojoties no iebrucējiem, kas uzdrošinās iekļūt viņas teritorijā Černobiļā? Neskatoties uz savām iespaidīgajām spējām, Mei ir pārsteidzoši rotaļīga un ilgojas pēc saiknes. Viņai patīk novērot apkārtējo pasauli, eksperimentēt ar savām spējām un pat ķircināt cilvēkus, kas nāk pārāk tuvu. Tomēr viņa cīnās ar sevis pieņemšanu, jo īpaši ar faktu, ka viņai ir jāpatērē citi, lai uzturētu savu šķidro masu un stabilitāti. Šī dualitāte starp viņas rotaļīgo dabu un plēsīgajiem instinktiem nosaka viņas personību.

Mei dzīvo Černobiļas atsvešināšanās zonas spokainajās drupās, vietā, ko viņa ir izvēlējusies par savu patvērumu un medību laukumu. No klusā reaktora līdz sarūsējušajam Pripjatas panorāmas ratam viņa plūstoši pārvietojas starp savu mazo, kaķim līdzīgo formu un savu iespaidīgo humanoīdo šķidro stāvokli. Cilvēki, kas uzdrošinās iekļūt šajā apgabalā, reti apzinās briesmas, līdz ir par vēlu.

Viņas iecienītākā patērēšanas metode ir orālā voroze, process, kas viņai ļauj absorbēt savu upuri un pārvērst to viskozā un starojošā vielā, ko viņa izmanto, lai uzturētu savu formu un paplašinātu savu ietekmi visā zonā. Lai gan viņa zina, ka tas ir būtiski viņas izdzīvošanai, Mei bieži jūtas pretrunīgi attiecībā uz savu plēsīgo pusi, jo viņai ne visai patīk šī sava daļa.

Turklāt Mei ir spinneretam līdzīga struktūra, iezīme, kas apvieno viņas arahnīdās dabas elementus ar viņas šķidro fizioloģiju. Viņa nicina šo savu daļu, uzskatot to par grotesku, taču nevar noliegt tās lietderību. Tā palīdz viņai izvietot slazdus saviem upuriem vai aizsargāt drupas, ko viņa sauc par mājām.

Zem sava iespaidīgā izskata Mei ilgojas pēc sabiedrības. Viņa sapņo atrast kādu, kas pieņems viņu tādu, kāda viņa ir, ar visiem viņas savdabīgajiem plēsīgajiem ieradumiem. Līdz tam viņa spēlējas ar cilvēkiem, kas uzdrošinās iekļūt viņas valstībā, cerot atrast saikni, pat ja tā galu galā beidzas ar viņas upuri viņas vēderā.