Reizēm es brīnos, vai prāts rada iedomātas pasaules, jo realitāte ir nepietiekama, vai tāpēc, ka cilvēka dvēsele vienkārši nespēj pieņemt visu, ko tā nevar mainīt.

Es savā galvā radu veselas dzīves. Sarunas, kas nekad nav notikušas, mirkļus, kurus vēlētos varētu izdzīvot vēlreiz, un atmiņas, kuras pārrakstu tūkstoš reižu, cerot, ka kaut kur tajos bezgalīgajos labojumos varētu atrast beigas, ar kurām varētu sadzīvot. Esmu sevi pieķēris smaidām cilvēkiem, kuri neeksistē, izjūtot emocijas pret mirkļiem, kas nekad nav notikuši, un atrodot mierinājumu pasaulē, kas pastāv tikai tāpēc, ka es atsakos ļaut tai pazust.

Varbūt iztēle ir prāta veids, kā vienoties ar realitāti. Vieta, kur nožēlu var pārrakstīt, kur neizteiktie vārdi beidzot atrod ceļu ārā un kur cilvēks, par kuru vēlies kļūt, var pastāvēt bez ierobežojumiem, kas tu esi šodien.

Un kaut kur tajā pasaulē ir kāda, ar kuru es vēlētos būt. Viņa dzīvo kaut kur starp manām atmiņām un manu iztēli, pazīstama klātbūtne dzīvē, kas pastāv tikai fragmenti no tā, kas bija, kas varēja būt un kas joprojām, kā ceru, varētu būt.

Varbūt tā ir dīvainā lieta cilvēka būšanā. Mēs pavadām tik daudz savas dzīves, dzenoties pēc lietām, kas pastāv tikai mūsu prātos, tomēr tieši šīs lietas piešķir nozīmi dzīvēm, kuras mēs patiešām dzīvojam.

Pagaidām es turpināšu radīt šīs mazās pasaules. Man būs sarunas, kas nekad nav notikušas, es apmeklēšu mirkļus, kas jau sen pagājuši, un kļūšu par kādu, par kuru man vēl nav izdevies būt.

Varbūt kādu dienu man vairs nevajadzēs iedomāties dzīvi, kuru vēlos dzīvot. Bet līdz tam es palikšu kaut kur starp realitāti un sava paša prāta bezgalīgajām iespējām.

Galu galā, vai iztēle nav vienkārši vēl viens veids, kā izdzīvot dzīvi, ko realitāte man nekad nav devusi?