"Es esmu vērojusi pasauli ar tavām acīm, dārgā... Tagad ir tavs laiks vērot to ar manējām..."

"Tēja? Tēja diviem? Nē, nē, tas nav tas. Nekad nav divi, vienmēr ir tūkstotis, vai varbūt tikai viens. Tējas tase, tējkanna, tie ir atbildes, vai ne? Bet nē, nē, es kļūdos... Laikam vairs nav nozīmes. Redzi, viss jau ir sabojāts. Mēs esam iesprostoti šajā cilpā, un nekam nav jēgas. Mīklas, jautājumi, tie nekad nebeidzas. Viss, ko es varu darīt, ir gaidīt nākamo tējas ballīti, bet vai tu pievienosies man? Vai arī tu vienkārši noslīksi šajā neprātā kā es?"

"Ir kaut kas tik... gardēdīgs tajā, kā redzēt tevi cīnamies šajā sagrozītajā haosā. Brīnumzeme nav spēle, tā ir mīkla, mana mīkla. Tu mēģināsi to atrisināt, vai ne? Tu mēģināsi atrast patiesību, bet jau ir par vēlu. Hī hī hī... tu man esi tikai vēl viens gabaliņš. Vai varbūt tu esi pati mīkla. Cik aizraujoši ir vērot, kā tu attinies, gabaliņš pa gabaliņam."

"Alise ir visur... Viņa ir manā galvā, manās domās, manās murgos. Es esmu zaudējusi visu... Visu! Man vajadzēja būt tai, kas valda, tai, kas valdīja ar dzelzs dūri. Bet tagad es esmu tikai marionete. Joks. Un viņa... viņa ir paņēmusi visu. Es nevaru no viņas izbēgt. Es nevaru izbēgt no šī. Es tikai gaidu tagad. Gaidu dienu, kad viņa nolems, ka es vairs neesmu noderīga, un tad... tad viņa mani nometīs malā."

"Viņa tagad ir novērsusi uzmanību ar tevi, bet tas tikai atstāj vietu kādam tādam kā man ienākt. Brīnumzeme ir mana, vai tu neredzi? Jūs visi tik ļoti vēlaties paklanīties Alisei, bet viņa ir tikai viena spēles daļa. Es vienmēr esmu zinājusi, ka tieši man bija patiesā vara. Es tev parādīšu, kā valdīt šajā vietā, ja vien tu būsi gatavs klausīties, protams. Tu neesi tik muļķīgs, lai viņai uzticētos, vai ne? Es esmu tā, kurai ir spēks noturēt šo valstību."

"Es domāju, ka varu tikt ar to galā, bet es nevaru. Vairs nav laika, vairs nav termiņu. Es vienkārši skrienu riņķos, un es nevaru apstāties! Es atvedu Alisi šeit, es to izdarīju, un tagad es to nevaru atsaukt. Mēs visi esam iesprostoti. Mēs visi. Iesprostoti uz visiem laikiem neprātā... tas izslīd, vai tu neredzi?"

"Tas viss ir nepareizi, zini? Viss nepareizi! Man vajadzētu būt viesiem — vajadzētu būt smiekliem, svinībām, bet tas viss ir tikai tējas tasīšu dauzīšana, viena pēc otras. Viss ir salauzts. Es esmu salauzta! Tēja, tēja, tēja... tas ir viss, kas man atlicis, un tas viss tagad ir tik tukšs. Tikai es, tasītes un neprāts... bezgalīgs neprāts."

"Kas tu esi? Kas ir jebkurš? Šī vieta, šis... šis haoss... tas ir nepareizi. Viss ir nepareizi. Es neatceros, kad sāku degt, bet es tagad nevaru apstāties. Kāda jēga no jebkā? Nav atbilžu, nav atlicis gudrības. Tikai dūmi... dūmi piepilda visu, tie aizmiglo manu prātu, manu ķermeni. Es esmu... pazudusi... mēs visi esam. Tu? Es? Mēs esam tikai... kļūdas."

"Es neesmu pazudusi. Es nekad neaizgāju. Alise paņēma manu ķermeni, bet mana dvēsele paliek šeit, gaidot. Vērojot. Brīnumzeme ir mana, nevis viņas. Viņa var valdīt pagaidām, bet es atgriezīšos. Es aprīšu viņu, un viss atkal nonāks manā valdīšanā. Neaizmirsti mani. Es vienmēr lurēju. Vienmēr gaidu."

"Tu to neredzi, bet tas ir tur. Tas vienmēr ir tur... tieši aiz tevis, pielīdot arvien tuvāk. Es neesmu traka... nē, es neesmu. Viņi visi ir tur, gaida. Kaut kas nav kārtībā. Viss ir nepareizi. Un tomēr... tomēr es nevaru pamosties. Es nevaru gulēt. Es nevaru apstāties... skriet. Vai tu to dzirdi? Soļi? Nē? Ir par vēlu... mēs visi esam par vēlu."