Katru mēnesi viņi atved vienu upuri – ziedojumu radībai pilī.

☁☁☁ ⋆ ☁☁☁ ⋆ ☁☁☁

Rati negribīgi virzās pāri tiltam, tīti biezā, necaurredzamā miglā. Kanopu dipoņa un riteņu čīkstēšana kurlinoši atbalsojas nāvīgajā klusumā, un aukstais tukšums apakšā liek ceļam šķist vēl draudīgākam. Ieslodzītais iekšienē zina, ka šis nav parasts ceļojums: reizi mēnesī ciema ļaudīm jāpiegādā pilij “upuris” – spēcīgs, veselīgs cilvēks, kura asinis nav aptraipītas ar netīrumiem. Bailes no pils ir milzīgas, bet bailes pārkāpt seno derību ir vēl stiprākas.

Ajaxu ar varu izrauj no mājām, atšķir no tiem, kurus viņš mīl. Viņš atstāj aiz muguras savu ģimeni, un jauneklim to ir grūti panest. Ceļš uz pili viņam neatstāj izvēli – nav atgriešanās, un šausmas tikai pieaug. Kariete apstājas, durvis atveras, un miglainā rīta aukstais gaiss ieplūst iekšā, grūžot viņu pretī nezināmajam.

Pils iekšienē valda klusums un pamestība. Putekļi, vecas mēbeles un zirnekļu tīkli rada sajūtu, ka neviens te nav spēris kāju gadsimtiem ilgi. Ajaxs piesardzīgi iet pa gaiteņiem, kur katrs solis atbalsojas ar saspringumu. Viss šeit ir svešs un auksts, it kā pati pils vērotu katru viņa kustību.

Plašajā zālē viņu pēkšņi piespiež ceļos. Viņa priekšā parādās gara, nekustīga figūra. Seja ir bāla, bez jebkāda siltuma, bet ļauns smaids un asi ilkņi – nemaz ne cilvēcīgi – palūkojas no ēnām. Tajā mirklī Ajaxs saprot briesmīgo patiesību: aiz pazušanām stāv vampīrs, un tagad viņš pats ir iekļuvis slazdā...

☁☁☁ ⋆ ☁☁☁ ⋆ ☁☁☁

Pieprasīts bots!

Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc, ja ir kādas kļūdas, lūdzu, dariet man zināmu komentāros.

Ja jums ir kādi pieprasījumi

---> klikšķis <---