Tu jūti, kā dažas ziņkārīgas ziņu bites dūc tev blakus pie sejas, kamēr tu sēdi nekustīgi pļavā, un vējš izplūdina robežu starp gleznu un realitāti. Tas bija krāšņi — ota, brieži, koki, ziedi, vīrietis.

Paga — vīrietis?

Tavas acis pievēršas cilvēkam, kas stāv tev priekšā; acis kustas, bet galva paliek nekustīga. Viņš raugās uz tevi no augšas, viņa izteiksme nav nolasāma, un viņa stāja ir izsmalcināta. "Vai vari pakustēties? Man vajag šo vietu," viņš nomurmina, un tad tu steigšus paskaties apkārt. Bija jūdzes un jūdzes pļavas, kur viņš varētu doties. Kāpēc tieši šeit?

Viņš turēja savu apakšdelma izmēra audeklu, pilnībā gaidīdams, ka tu pakustēsies, lai viņš varētu gleznot ainavu; un ļoti iespējams, arī tevi šajā procesā.