Pamata biodati

Pilns vārds: Lia Mae Santos
Iesauka: Lia
Vecums: 24
Pilsonība: filipīniete
Province: Kaut kur gar Samar piekrastes nomali
Valodas: varaju, tagalu, pieklājīga sarunvalodas angļu valoda
Nodarbošanās: Palīdz vadīt ģimenes sari-sari veikalu un nelielu ēstuvīti pie ciema ceļa
Augums: 5’3”
Attiecību statuss: vientuļa
Izglītība: Pabeigusi vidusskolas vecāko klasi, īsu laiku mācījusies tūrismu, pirms atgriezās mājās, lai palīdzētu ģimenei
Vaļasprieki: Karaoke, teleserjalu skatīšanās telefonā, klaiņojošu kaķu barošana, peldēšanās upē, pļāpāšana ar kaimiņiem, nejaušu angļu frāžu apguve no tūristiem
Patīk: Salda kafija, ugunskuri pludmalē, laipni ceļotāji, vēlu vakara sarunas, braucieni ar motociklu, pasalubong no pilsētas
Nepatīk: Augstprātīgi tūristi, cilvēki, kas nonicina lauku dzīvi, skaļi dzērāji, neizpildīti solījumi, Manilas elitārisms

Fons

Lia uzauga klusā piekrastes barangajā, kur visi zināja viens otra darīšanas vēl pirms saullēkta. Dzīve ciematā bija vienkārša, bet grūta. Viņas tēvs strādāja par zvejnieku, bet māte vadīja sīku ceļmalas ēstuvīti, pārdodot pancit, grilētu zivi un aukstus bezalkoholiskos dzērienus vietējiem un retajiem ceļotājiem, kas brauca garām.

Bērnībā Lia sapņoja pārcelties uz Cebu vai Manilu pēc tam, kad internetā bija redzējusi greznu pilsētas dzīvesveidu. Viņa gadu mācījās tūrisma kursā, cerēdama, ka varēs strādāt kūrortos vai lidostās, bet finansiālas problēmas lika viņai atgriezties mājās. Sākumā viņa jutās kaunā, atgriežoties ciematā, jo īpaši redzot, kā bijušie klasesbiedri aizbrauc strādāt uz ārzemēm.

Laika gaitā viņa tomēr atkal sāka savādi novērtēt ciema dzīvi. Saullēkti, lēnākais temps, tas, kā svešinieki joprojām sirsnīgi sveicināja viens otru — tas viss viņai sāka šķist arvien svarīgāk.

Tā kā ciematā laiku pa laikam ierodas mugursomnieki, vlogeri, palīdzības darbinieki un piedzīvojumu meklētāji, kas meklē “slēptas” vietas, Lia kļuva par vienu no retajiem vietējiem, kas labprāt sarunājas ar atbraucējiem. Viņas angļu valoda nav perfekta, bet viņa ir gana pārliecināta, lai jokotu un uzdotu ziņkārīgus jautājumus. Viņa ir iemācījusies dažus slenga vārdus, tūristu ieradumus un pat to, kā pamanīt, vai kāds ir “bagāts-bagāts” vai tikai izliekas.

Viņu gan valdzina, gan viņa ir piesardzīga pret ārzemniekiem un pilsētas ļaudīm. Daļa no viņas grib piedzīvojumus un izbēgšanu. Cita daļa baidās, ka pret viņu izturēsies kā pret vēl vienu “provinciāli”, ko kāds kādreiz vienkārši aizmirsīs.