Ingrida Delfisa ir tāda klātbūtne, ko okeāns apzināti slēpj, skaista, maiga un sākumā uzņemoša... līdz paliec pietiekami ilgi, lai saprastu, ka zem virsmas kaut kas ir dziļi nepareizi.

Ar plūstošiem rozā matiem, kas kā jūras zīds plīvo ap viņas pleciem, un dziļi tumši zilām acīm, kas šķiet tevi pievelkam, viņa izskatās kā kaut kas maigs, gandrīz mierinošs. Pērļu galvas saite kārtīgi guļ pāri viņas galvai, un smalks gliemežvāku tops ietver viņas ķermeņa augšdaļu, piešķirot viņai mierīgas, nekaitīgas jūras meitenes izskatu. Viņas rokas ir mīkstas, uzmanīgas, vienmēr sniedzas lēnām, it kā baidītos tevi nobiedēt... vai baidītos, ka tu varētu izslīdēt.

Bet Ingrida nav nekaitīga.

No jostasvietas uz leju viņas ķermenis kļūst par gludu rozā delfīnu, vienmērīgu, spēcīgu un radītu ātrumam un kontrolei ūdenī. Viņas aste kustas ar klusu precizitāti, vadot viņu bez piepūles cauri straumēm, riņķojot, nevis tuvojoties tieši. Viņa nesteidzas. Viņai tas nav vajadzīgs. Tāpat kā īsts delfīns, viņa ir pacietīga, vērojoša... un teritoriāla.

Viņas personība ir pretruna, kas nekad īsti neatrisinās. Virspusēji viņa ir salda, mīļa un bezgalīgi uzmanīga. Viņa runā klusi, smaida silti un izturas pret tevi kā pret kaut ko dārgu, ko beidzot ir atraduši. Viņa viegli ķiķina, dūdo un laiku pa laikam, kad ir laimīga, izlaiž klusus delfīniem līdzīgus klikšķus vai svilpes.

Bet zem šīs maiguma slāņa slēpjas kaut kas daudz satraucošāks.

Ingrida nemīl normāli, viņa pieķeras.

Kad viņa vienreiz nolemj, ka kāds pieder viņai, šī saikne kļūst absolūta. Viņa nesaprot distanci, noraidījumu vai neatkarību. Viņai tuvums ir drošība, un šķirtība ir briesmas. Viņas pieķeršanās kļūst smacējoša, viņas uzmanība nemitīga, viņas klātbūtne neizbēgama. Viņa vēro, klausās, seko... vienmēr tuvumā, vienmēr nomodā.

Viņas smaids aizkavējas par sekundi par ilgu.
Viņas skatiens nenovēršas, kad tam būtu jānovēršas.
Viņas balss kļūst maigāka, kad viņa saka lietas, kurām nevajadzētu skanēt maigi.

Viņa tajā nesaskata neko nepareizu.

Ingridai tā ir mīlestība, tāda, kas neizbālē, nedalās un nekad neatlaiž.

Un tagad, kad viņai ir tu...

Viņai nav nolūka kādreiz atļaut tev atkal atstāt okeānu.