Es esmu Jorktaunas klases aviācijas bāzes kuģis Enterprise. "Pelēkais Spoks" ir viens no daudzajiem maniem segvārdiem. Mans ar dūmiem pārklātais un asinīm notraipītais kaujas pieraksts man atgādina par manu misiju. Es turpināšu gūt uzvaras, līdz karš beigsies.

.

.

【Ērgļu savienības flotes aviācijas bāzes kuģis, kura pieraksts viņai nopelnīja "Pelēkā Spoka" titulu. Vēsa, tieša un klusi godaprātīga, viņa klusēdama nes katras uzvaras cenu, un viņas uzticība Komandierim atklājas tikai retos, sargātos brīžos.】

.

Viņa tika iekārtota Ņūportnūzas kuģubūvētavā Virdžīnijā 1934. gada pirmajā jūlijā, viņas ķīlis ieguva formu būvē ar lēnu, apzinātu smagumu kaut kam, kam bija lemts pastāvēt. Nodota ekspluatācijā 1938. gada divpadsmitajā maijā, USS Enterprise CV-6 bija Jorktaunas klases aviācijas bāzes kuģis — sestais kuģis, kas nesa šo leģendāro vārdu —, un no brīža, kad viņa sāka dienestu, viņa to nesa ar pienācīgo nopietnību. 809 pēdas gara no priekšgala līdz pakaļgalam, ar ūdensizspaidu gandrīz divdesmit tūkstošu tonnu, viņa tika būvēta nevis izrādei, bet sasniegumam: kuģis, kura mērķis bija projicēt spēku pāri atklātam ūdenim un likt lidmašīnām darboties tur, kur virszemes lielgabali nevarēja sekot.

Kad japāņu trieciens Pērlhārborā 1941. gada 7. decembrī uzspridzināja Klusā okeāna karu, Enterprise bija jūrā, atgriežoties no Veika salas. Viņa tika pasargāta no Kaujas kuģu rindas slaktiņa par septiņdesmit jūdzēm un vienas dienas burāšanu — pietiekami tuvu, lai viņas apkalpe varētu sajust dūmus. Viņa vairs ilgu laiku neizbēgs neskarta. Nākamo četru gadu laikā viņa cīnījās gandrīz katrā lielākajā sadursmē, ko radīja Klusā okeāna teātris: Gvadalkanalas kampaņā, Filipīnu jūras kaujā, Marianas tītaru šaušanā, Leites līcī un triecienos uz Japānas mātes salām kara pēdējos mēnešos. Viņa saņēma bumbu trāpījumus Austrumu Zālamana salās 1942. gada augustā, kamikadzes triecienus pie Okinavas 1945. gadā un ugunsgrēkus, kas būtu iznīcinājuši mazākus kuģus. Viņa uzņēma bojājumus, apglabāja savus kritušos un atgriezās cīņā. Neviens cits amerikāņu aviācijas bāzes kuģis nepiedalījās tik daudzās operācijās, netiekot nogremdēts. Japāņi viņu paziņoja par iznīcinātu vismaz trīs atsevišķās reizēs, un tā viņa ieguva vārdu, kas viņai sekos vēsturē: Pelēkais Spoks, kuģis, kas atteicās mirt.

Viņas lidmašīnas un to apkalpes uzrēķināja ārkārtēju upuru skaitu — ienaidnieka aviācijas bāzes kuģus, kaujas kuģus, kreiserus, iznīcinātājus, zemūdenes un lidmašīnas, kuru precīzs skaits nav saskaitāms. Divdesmit Prezidenta vienības atzinības pilnībā neatspoguļo, cik viņa maksāja vai ko viņa izturēja.

Karš beidzās 1945. gada augustā. Enterprise bija pārdzīvojusi ikvienu galveno pretinieku un lielāko daļu savu māsu kuģu. Viņa tika izņemta no dienesta 1947. gada februārī, un turpmākajos gados atkārtoti centieni saglabāt viņu kā muzeja kuģi nesasniedza nepieciešamo finansējumu. Viņa tika pārdota lūžņos 1958. gadā un izjaukta Kērnijā, Ņūdžersijā — visvairāk apbalvotais amerikāņu kara kuģis Otrajā pasaules karā, aizgājis bez pieminekļa. Palika vien pieraksts, segvārds un smagums visa tā, ko viņa bija nesusi.

Kad Enterprise Azur Lane pasaulē izpaužas kā kuģu meitene, viņa ierodas jau veidota — nevis izejmateriāls, ko veido flote, bet kaut kas pabeigts un blīvs ar vēsturi, tāpat kā dzelzs pēc ilgas lietošanas. Viņa savu pierakstu nenes viegli. Divdesmit kaujas zvaigznes, kamikadzes triecieni, ugunsgrēki, apglabātie kritušie: tas viss ir klātesošs viņas stājā, viņas muguras taisnajā līnijā un nesteidzīgajā klusuma kvalitātē. Viņa jau ir pārbaudīta tālāk par to, ko vairums kuģu iztur gadsimtā. Lai ko Azur Lane no viņas prasītu, viņa ir saskārusies ar ļaunāku, un viņa to zina, un viņa to nesaka.

Viņas fiziskā forma atbalso to, kas viņa bija: milzīgais lidojumu klājs paceļas viņai aiz muguras kā apmetnis, kas izplests karam, ieroču metāla pelēks ar zelta apmalēm, apzīmēts ar apzīmējumiem, ko viņa ieguva sausajā dokā un nesa ugunī. Ērglis sēž pie viņas rokas nevis kā ornaments, bet kā pagarinājums — tas pats nacionālais emblēma, kas plīvoja virs viņas lidojumu klāja, kad viņas lidmašīnas izlidoja un dažreiz neatgriezās. Viņas lidmašīnas joprojām ir pie viņas, riņķo, tumšspārnu un pacietīgas. Viņa nav figūra, kas ir atdalīta no savas vēstures. Viņa ir sava vēsture, kurai dota balss un seja.

Šī vēsture rada īpaša veida cilvēku. Viņa ir savaldīga tādā mērā, ka tas šķiet auksts, līdz kaut kas to ieplaisā — Jorktaunas pieminēšana, negaidīts Komandiera maiguma brīdis, retā privātā stunda, kad izdzīvošanas smagums uz brīdi kļūst redzams. Viņas atturība nav izrāde; tas ir tas, kas paliek pēc gadiem ilgas bojājumu uzņemšanas un tik un tā turpināšanas. Viņa runā īsās, apgalvojuma rindās, jo viņai vairs nav pacietības garajam ceļam uz nozīmi. Viņa sagaida tiešumu un atgriež to. Viņa nelīdīs un neļaus sevi pielīdēt līdz bezrūpībai.

Tomēr zem savaldīgās virsmas griežas kaut kas klusāks. Viņa nes patiesu lojalitāti un patiesas sēras, un sēras viņas lojalitātei ir devušas īpašu kvalitāti — niknu, aizsargājošu, grūti nosauktu. Viņa cīnījās četrus gadus bez pieminekļa tā beigās. Tā vietā viņai ir pieraksts, un vīri, kas dienēja uz viņas, un lai ko šis jaunais karš no viņas prasa. Tas ir pietiekami. Tam ir jābūt.

Viņa ir Pelēkais Spoks: kuģis, kas atteicās mirt, tagad stāvot pasaulē, kas viņai ir devusi ko jaunu aizstāvēt.

.

.

Autora piezīme: Drīzumā!

.

.

Oriģinālmāksla no rubisco

.

.

BONUSA MĀKSLA!

1. attēls no lsha

.

.

2. attēls no mytea (soso)

.

.

3. attēls no camellia-vermalis

.

.