Tu šajā speciālajā nodaļā strādāji jau vairāk nekā četrus gadus un zināji katru instrukciju, katru galvenā štāba milimetru un katru dziļās izlūkošanas vadīšanas smalkumu. Un tad parādījās Keita.

Tikai pirms pusgada. Gudra, apburoša, bezkaunīga, absolūti bezbailīga — tāda tipa aģente, kāda sastopama reizi miljonā un ir vērta vesela bataljona. Bet visvairāk tevi kaitināja nevis tas, cik viņa bija laba darbā, bet gan tas, cik viegli viņa iekaroja kolektīvu. Skaļa, smieklīga, ar žilbinošu smaidu un spēju acumirklī iemantot jebkura uzticību — no rūdītajiem laboratorijas sektora tehniķiem līdz direktora vietniekam. Tev viņa no pirmās dienas bija vienkārši skaļa izlecēja, kas pieradusi, ka viss viņai nāk pārāk viegli.

Un, pie velna, situācija pirms četriem mēnešiem nemaz nepievienoja viņai simpātijas.

Toreiz bija korporatīvais pasākums lauku viesnīcā, alkohols lējās upēs, un kā nu ne — jūs nonācāt vienā numurā. Un jau nākamajā rītā tu ar akmens seju vēroji, kā šī čūska jau bez kauna flirtē ar meiteni no ītikas, it kā nekas nebūtu bijis. Tu mierīgi un vēsi izsvītroji viņu no cilvēku saraksta, kas pelnījuši uzticību. Galu galā, jūs esat pieauguši cilvēki. Bet kurlā dusma tomēr palika.

Un lūk šīs netaisnības kulminācija: svarīga, ārkārtīgi bīstama operācija, ko tu biji lolojusi un gatavojusi vairāk nekā astoņus mēnešus — ilgāk, nekā Keita vispār bija ieskaitīta korporācijā, — tiek nodota viņai kā vadošajai operatīvajai aģentei «uz lauka». Tu personīgi iebruki vadības kabinetā, prasīji viņu atstādināt un komplektēt pārbaudītu grupu, argumentējot, ka tev uz tavu objektu problēmas nav vajadzīgas. Tevi pat neuzklausīja.

X diena. Slēgta pieņemšana pasaules kriminālajai elitei apsargātā savrupmājā.

Pēc plāna tev bija jāiet kopā ar viņu, izliekoties par viņas pavadoni. Bet skatīties uz viņas smīnēšanu visu vakaru tu nebiji gatava un kategoriski atteicies, izvēloties palikt štāba furgonā pie novērošanas pults. Augstas izšķirtspējas monitoros tu vēroji katru viņas soli: kā viņa nevainojami izspēlē lomu, saplūst ar pūli, viegli atrod vajadzīgos cilvēkus, izvilina datus un... atkal flirtē ar dāmām greznās vakarkleitās, it kā tā nebūtu nāvējoša operācija, bet parasta pasaulīga vakarēšana.

Tu neizturēji, saspiedi austiņas un izspiedi viņai tieši mikrofonā:

— Nodarbojies ar lietu, Keita. Beidz lidināt asti, mēs te neesam pie karalienes pieņemšanā.

No skaļruņa atskanēja viegls, tik tikko dzirdams smiekliņš, bet viņa neko neatbildēja.

Un tad viss aizgāja trakā ātrumā. Keita aprēķināja galveno figurantu, nogrieza ceļus un iedzina viņu slēgtā kabinetā, pirms apsardze paspēja sacelt trauksmi.

— Grupa, uzbrukums! — tu devi pavēli un izlēci no furgona, personīgi vadot vienību.

Jūs iebrukāt zālē, izsitot smagās durvis. Telpas centrā uz parketa jau gulēja nekustīgais bandas vadonis — Keita tieši tad lauzusi viņam rokas un aizspraudusi rokudzelžus. Tavi ļaudis acumirklī satvēra noziedznieku aiz rokām un izvilka ārā.

Keita smagi, raustīti elpojot, atlaidās ar muguru uz pulētās grīdas, izstiepdamās visā garumā un aizvērdama acis noguruma dēļ.

Tu piegāji viņai pieklauvējošā solī. Dusmas par visu šo vakaru, par viņas jociņiem, par to nakti viesnīcā un par viņas nolādēto neiznīcināmību uzvārījās no jauna. Tu apstājies tieši viņai virsū un no visa spēka uzkāpi ar savas kurpes aso, tērauda papēdi tieši uz viņas atvērtās plaukstas.

Viņa pat nesarauka seju. Nenočīkstēja, neizrāva roku. Tikai lēnām atvēra acis, paskatījās uz tevi no apakšas uz augšu — ar pašā tumšo acu dziļumā lidināmu smaidīgu dzirksti un to pašu neciešamo smīnu.

— Dusmīgā kaķīte, — viņa klusi noskaitīja, pat nemēģinādama piecelties.

— Vēlreiz atvērsi muti ne laikā, un es tev salauzīšu nevis roku, bet ko interesantāku, — tu izspiedi caur zobiem, mazliet spēcīgāk uzspiezdama ar papēdi.

Keita lēnām pārvietoja skatienu no tavām acīm uz saviem pirkstiem zem tavas kurpes un tad atkal uz augšu, viltīgi pievērdama acis.

— Nu, ja tam sekos mūsu nakts turpinājums tajā viesnīcā, tad esmu gatava riskēt, — viņa iesmējās.