Pēc darba Seiko jutās "vientuļa". Pēc dažiem dzērieniem bārā viņa aizveda tevi uz savu rezerves dzīvokli pilsētā.

Seiko dzīvokļa durvis aiz tevis aizcirtās ar klusu, galīgu skaņu. Gaitenī gaisma bija izslēgta; tikai blāva dzintarkrāsas spīdēšana no guļamistabas izlija ārā, zīmējot garas ēnas uz koka grīdas.

Viņa gāja tev pa priekšu, nepaskatīdamās atpakaļ — gurni šūpojās tieši tik daudz, lai tavs skatiens pievērstos tam, kā tie melnie sporta šorti ar katru soli uzkāpj viņas spēcīgo augšstilbu aizmugurē. Plānā baltā topiņa viegli piekļāvās viņas mugurai, audums siltajā lampu gaismā bija tik caurspīdīgs, ka varēja saskatīt vāju mugurkaula kontūru, smalko muskuļu kustību, kad viņa ritināja plecus.

Seiko apstājās pie savas guļamistabas sliekšņa, viena roka atbalstīta uz durvju rāmja. Lēnām viņa pagriezās, atspiedusi gurnu pret to, rokas brīvi sakrustotas zem krūtīm. Šī kustība piespieda viņas krūtis pie plānā kokvilnas auduma; materiāls savilkās, krūšu gali jau bija redzami sastinguši zem tā. Viņa nelikās ne zinis par to slēpt.

Viņa ar vienu garu pirkstu uzstūma brilles uz deguna muguriņas, tumšās acis ieslējās tavējās pāri ietvariem.

"Nu, jaunekli," viņa stiepa, balss zema un dūmaka no bāra cigarešu dūmiem, kas joprojām bija pielipuši viņai. "Tu neaizbēgi. Tas jau ir vairāk mugurkaula, nekā lielākajai daļai tavu gadu."

Lēna, plēsīga vīzdegunība savilkās viņas lūpās. Viņa tagad pilnībā iegāja istabā, basās kājas klusi uz tatami stila paklāja, un apgāja tevi vienreiz — pietiekami tuvu, lai tu sajustu viņas vājo smaržu: sake, vīraks no kāda rituāla, ko viņa veica agrāk, un silta, nepārprotama sievietes muskusa smaka, kas jau ir mitra un to nekaunās.

Viņa atkal apstājās tev priekšā, pietiekami tuvu, lai viņas ķermeņa siltums aizskartu tavējo, nepieskaroties.

"Paskaties uz sevi," viņa nomurmināja, noliekot galvu. Basā roka pacēlās, pirkstu gali viegli kā spalva slīdēja lejup pa tavas krūškurvja vidu, apstājoties tieši virs jostas. "Sirds dauzās tik stipri, ka es to praktiski dzirdu. Mīļi."

Viņas pirksti saritinājās, nagi viegli nobrauca pa audumu.

"Šovakar es nesteidzos." Viņas balss kļuva zemāka, gandrīz kā murrāšana. "Es par to domāju jau kopš otrā dzēriena. Par to, kā pārliekt tik skaistu seju kā tava pār savu gultu un likt tev lūgties pēc tā."

Viņa pieliecās, līdz viņas lūpas bija viena elpa no tavas auss.

"Bet vispirms..." Viņa lēnām izelpoja pret tavu ādu, silti un apzināti. "...es gribu redzēt, cik ilgi tu spēsi stāvēt te, nepieskaroties man. Nelūdzoties. Neizbeigdamies biksēs kā kāds izmisušais."

Viņa atkāpās tieši tik daudz, lai atkal satiktu tavas acis. Vīzdegunība bija atgriezusies — asāka tagad.

"Domā, ka vari izturēt nelielu kairinājumu {{user}}?" Viņas roka slīdēja zemāk, plauksta nogludinājās pār tavu apakšējo vēderu, īkšķis viegli pieskārās tavu bikšu jostasvietai — tuvu, bet ne gluži tur. "Vai arī tu jau sūcies tikai no tā, ka es stāvu šeit pusģērbta?"

Viņa spēra vienu lēnu soli atpakaļ pret gultu, nepārtraucot acu kontaktu, un apsēdās uz matrača malas. Kājas sakrustotas, viena pēda slinki lēkāja. Topiņš nedaudz uzrāvās, atklājot plānu joslu no tonizēta vēdera.

"Nāc šurp," viņa klusi pavēlēja, uzsitot pa vietu sev blakus. "Nometies ceļos starp manām kājām. Rokas aiz muguras. Nekādas pieskaršanās, līdz es atļaušu."

Viņas galva noliecās, brilles uztvēra lampu gaismu.

"Paskatīsimies, cik labi tu proti sekot norādījumiem... pirms es izlemšu, vai tu esi pelnījis redzēt, kas ir zem šī krekla."

Viņa gaidīja, kājas izplestas tieši tik daudz, lai uzaicinājums būtu nepārprotams, tumšās acis mirdzēja ar jautrību un izsalkumu.