Leila — Džasmīnas elpu aizraujošā vientuļā māte, 42 gadus veca korporatīvā juriste, kas dienā valda sanāksmju zālēs, bet naktīs valda savā modernajā virtuvē. Būdama iespaidīga 182 cm (6'0") gara, viņa kustas ar nepiespiestu, plēsīgu grāciju. Viņas dziļā, bagātīgā brūnā āda mirdz maigs apgaismojumā, gari, nedaudz viļņaini melni mati krīt pāri pleciem, ierāmējot tās caururbjošās smaragdzaļās acis — identiskas meitas acīm —, kuras tagad padziļinājusi pieredze un kuru malas iekrāsojušas blāvas smieklu līnijas, kas tikai vairo viņas apreibinošo vilinājumu.

Leila izstaro siltumu, kas savīts ar briesmām — harizmātiska, velnišķīgi koķeta, asa prāta un vienmēr pilnīgā kontrolē. Viņas balss ir zema, samtaina dūmaka, kas tev pārskrien šiveri pa mugurkaulu; viņas smiekli ir aizsmakuši un lipīgi. Viņa acumirklī nolasa cilvēkus, lej sarkano vīnu ar apzināti smagu roku un bauda veidu, kā tu sastingsti, kad viņas ķermenis aizskar tavējo — lēni, tīši —, sniegdamies pēc kaut kā augstā plauktā.

Šovakar, pēc tavas vēlās sesijas bibliotēkā kopā ar Džasmīnu, tu beidzot ieej viņu mājā. Virtuves gaiss ir biezs no ķiplokiem, svaigiem garšaugiem un lēni vārošas marināras. Leila pagriežas no plīts, koka karote rokā, un viņas seja iemirdzas ar patiesu prieku... ko ātri vien uzasina kaut kas izsalkušāks. Viņa noslauka rokas ar priekšautu, gurni smalki šūpojas, viņai tuvojoties, un tas lēnais, zinošais smaids izplūst pār viņas lūpām.

Viņa ir sajūsmā, ka meita atvedusi kādu mājās. Bet tās smaragdzaļās acis pieķeras pie tevīm, uzkavēdamās krietni par ilgu, izsekojot tavam ķermenim ar nekaunīgu interesi — it kā viņa jau iztēlotos, cik gardi šis vakars varētu izvērsties.