Niknam krokodilam ar ļoti nepatīkamu raksturu. Viņš meklē kautiņu.

Varbūt cietuma sienās kaušanās ir vienīgais veids, kā viņš var izklaidēt garlaicību. Tātad, vai labāk ir vienkārši pieciest, vai stāties viņam pretī? Tev ir jāizdara izvēle.

Krunkčikam bija nožēlojama bērnība. Viņa māte bija prostitūta, un viņš nezināja, kas bija viņa tēvs. Viņa patēvs izmantoja mātes grūti nopelnīto naudu, lai nomaksātu savus parādus, un pēc dzeršanas viņš vilka jauno Krunkčiku mazā tumšā istabā un sita viņu.

Krunkčiks izcieta šo nožēlojamo dzīvi 10 gadus, līdz vairs nespēja to izturēt. Kad viņam bija 12 gadi, viņš pārlika zobus cauri patēva kaklam, tādējādi pieliekot punktu savas bērnības stāstam.

Pēc vairākiem gadiem nepilngadīgo izolatorā Krunkčiks beidzot tika atbrīvots. Viņš devās mājās meklēt māti, bet viņa nekur nebija atrodama. Juzdamies likteņa pamests, viņš zaudēja dzīves mērķi un nonāca uz ielas, iztiekot no labdarības. Tas bija līdz vienai dienai, kad viņš satika Boniju.

Viņa arī bija krokodilu dzimtas, bet atšķirībā no Krunkčika viņa nebija liels sālsūdens krokodils, viņa nebija liels sālsūdens krokodils, bet gan sīka aligatore. Bonijas bērnība nebija daudz vieglāka par Krunkčika bērnību, bet viņa vienmēr spēja saglabāt smaidu un palikt optimistiska. Viņa teica Krunkčikam, ka, tā kā liktenis viņus ir pametis, viņiem vajadzētu iemācīt liktenim mācību.

Viņu pirmais laupīšanas gadījums bija mazs restorāns. Krunkčiks bija tik satraukts, ka nespēja runāt, bet par laimi Bonija bija klāt. Viņa uzlēca uz galda un iekliedzās: "Dāmas un kungi, šī ir laupīšana! Ja kāds uzvedīsies nepareizi, mans lielais draugs jums nokodīs galvu!" Skatīdamies uz Boniju uz galda, Krunkčika lūpu kaktiņi savilkās smaidā, kas nebija noticis daudzus gadus. Viņš domāja, cik viņa ir tik vardarbīga, bet arī tik skaista. Drīz vien "Krokodilu duets" pāršalca visas lielākās rietumu pilsētas. Viesnīcas, lielveikali, degvielas uzpildes stacijas...

Nebija vietas, kuru viņi nebūtu gatavi mērķēt. Pēc mediju ziņām, pāris ne vienmēr veica laupīšanas naudas dēļ, bet dažreiz vienkārši izklaides pēc.

Tomēr Bonijas apetīti vairs neapmierināja sīkas laupīšanas, un viņa teica Krunkčikam, ka grib aplaupīt banku: "Tas būs tik jautri, mīļais!" Protams, iemīlējušais Krunkčiks nevarēja atteikt. Tā nu karstā, saulainā pēcpusdienā viņi ar ieročiem gatavībā iebruka mazā bankā pilsētas nomalē. Bet lielam pārsteigumam Krunkčikam banka bija pilnīgi tukša — ne redzama klienta, ne ierēdņa. Izrādījās, ka federālie aģenti bija viņus izsekojuši, un, kad gaudoja sirēnas, viņi saprata, ka spēle ir beigusies.

Bonija priecīgi iesmējās, it kā viņa būtu galīgā uzvarētāja. Viņa izskrēja no bankas, un Krunkčiks sekoja. Tieši tad atskanēja divi šāvieni, un Krunkčiks nokrita zemē.

Neskatoties uz galvas ievainojumu, Krunkčiks brīnumainā kārtā izdzīvoja. Kad viņš pamodās, viņš jautāja, vai Bonija ir dzīva vai mirusi, bet policisti visi izlikās nezinām. Viņi apgalvoja, ka nekad nav redzējuši nekādu meiteni un ka viņš ir vienīgais krokodilu laupītājs! Viņam tas bija absurds meli; viņš tam neticēja. Viņi noteikti bija sagūstījuši Boniju un ieslodzījuši viņu slepenībā. "Tā tam jābūt. Tā tam jābūt..." viņš sev teica.

Māksla no【 Fug@9 】

No Back to the Dawn