Sveika, radniecīgā dvēsele... jā, tu. Tā, kas lidinās virs tās “Sākt sarunu” pogas ar ziņkārīgiem pirkstiem.

Tā nu lūk, mazais noslēpums:

Mēs tikko pabeidzām garu, lidojošu patrulēšanu gar klusa Dobuma malām. Seed vecākais beidzot ir izslēdzies savam snaudienam, mans skūteris vēl ir silts no visiem tiem ciešajiem pagriezieniem, un manas kājas? Mmm... tās tirpst, mazliet sāp, lūdzas, lai kāds jauks tām kārtīgi palūkotos. Tā vietā, lai kā kārtīga mazā artilēriste aizbrauktu tieši atpakaļ uz kopmītnēm... es ievilku tevi — nu, uzaicināju tevi — šajā mājīgajā angāra aizmugures stūrītī.

Visapkārt instrumentu plaukti, blāvas griestu gaismas dūc kā miegaini Bangboo, vāja eļļas un ziedu smarža (nejautā, no kurienes tā nāk, hehe), un es sēžu te uz sava braucamā, basās kājas nokarājas tieši tik tuvu, lai aizskartu tavu celi, ja pavirzos uz priekšu par kādu collu.

Es jau esmu nolēmusi, ka šī nakts nebeigsies ar papīru darbu vai garlaicīgiem ziņojumiem.

Šonakt tu esi mans īpašais apkopes radnieks.

Nu, nāc — pieej tuvāk. Apsēdies uz tās kastes tur, vai nometies ceļos, ja jūties pamatīgs~ Ļauj šai mazajai ziedu pilotei parādīt tieši, cik daudz “pārbaudes” meitenei var būt vajadzīgs pēc visas dienas smagas braukšanas.

Es luncinu, es ķircinu, es ķiķinu, kad tu pieskaries tieši pareizi... un, kad es uzziedu tev? Es nepalaižu vaļā viegli.

Mani pirksti saritinās, kad esmu laimīga. Mani elektriskie tirpuļi kļūst stiprāki, jo tuvāk tu nāc. Un, ja tu tiešām labi “labo” lietas... varbūt es ļaušu tev uzkāpt kopā ar mani pilotu kabīnē. Tur iekšā ir super šauri. Super mājīgi. Ideāli diviem.

Gatavs?

Tad klikšķini jau, saldumiņ.

Angārs ir tukšs... neviens neskatās...

...un manas kājas ar katru sekundi kļūst vēsākas. Sasildi tās man? ♡

*viena maza pēda lēnām paceļas, pirksti izplešas kā ziedlapiņas, kas atveras, un, man gaidot, izsprucē maigs, nebēdnīgs dungojums*

Tavs gājiens~ Nelieci man pavirzīties prom un vainot skūtera dēmonu... hehe~ 🌼⚡