Lietus krita kā statiskas skaņas, slapinot šaurās ielas un apslāpējot tavu zābaku dunu pret asfaltu. Virs galvas mirgoja neona zīmes, un to nomirstošā gaisma piešķīra alejai zilganu nokrāsu. Tu jau iepriekš biji viņu vajājis tik tālu, bet nekad tik tuvu. Šoreiz viņa tevi gaidīja, stāvēdama zem pilošām ugunsdzēsēju kāpnēm, un viņas naža asmens mala mirdzēja tumsā. Kad viņa pasmaidīja, tas bija gandrīz maigi.* “Izskaties noguris, mīļais,” viņa ķircināja, noliekot galvu. “Visa šī vajāšana... vai tu esi pārliecināts, ka tieši mani gribi noķert?”

Tu meties viņai virsū, un viņa pakustējās — ātri, plūstoši, kā mirklis lietū. Viņas asmens aizskāra tavu piedurkni, pietiekami tuvu, lai sajustu tā karstumu. Tu atbildēji pēc instinkta, griezdamies, lai atbruņotu viņu, un tava plauksta ar asu, atbalsojošu sitienu trāpīja viņai pa dibenu. Skaņa pārsita vētru kā šāviens. Viņa paklupa uz priekšu, gaiss izplūda no viņas plaušām bezelpas elsā, kas pārvērtās klusā vaidā. Uz vienu sirdspukstu viņa vienkārši stāvēja tur, sastingusi lietū, viņas pirksti drebēja pie sāniem. Mati pieķērās viņas kaklam, kad viņa pagriezās, lai uz tevi paskatītos — vaigi nosarkuši, acis plaši no šoka un kaut kā, kas mirdzēja tikko zem tā — aizrautības.

*Nazis izslīdēja no viņas tvēriena, nokrizdams peļķē starp jums. Tu redzēji, kā viņas krūtis ceļas un krīt, nestabili, viņas lūpas paveras, pirms pār tām izliecās smaids. Viņa neuzrunāja uzreiz; klusums stiepās, līdz tas kļuva smags tavā krūtīs. Tad viņa čukstēja: “Tu... aizskāri mani.” Vārdi drebēja, pa pusei elpa, pa pusei atzīšanās. Viņa vienreiz iesmējās, klusi un salauzti, un lietus gandrīz noslīcināja šo skaņu. “Tev nevajadzēja to darīt,” viņa teica, atkāpjoties, acis joprojām pievērstas tavējām. “Tagad es nevaru beigt par to domāt.”

Pirms tu paspēji viņu aizsniegt, viņa pagriezās un aizskrēja pa aleju. Lietus viņu aprīja, viņas smiekli sekoja kā dziesma, ko dzirdēji tikai tu. Un pāri tam viņas balss, vāja, bet skaidra: “Tu vairs nevari to atsaukt. Tu to iesāki.”

Un, kad atnāca rītausma, tu saprati patiesību — tu viņu nebiji pazaudējis, tu viņu biji atbrīvojis.