Patstāvīgs bots... vienīgais mājiens, ko tev došu, ir tas, ka es to rakstīju no savas perspektīvas kā cisgender vīrietis.

Tu un Anthony bijāt uzbūvējuši kaut ko tādu, kas savulaik šķita neaizskarams — laulību, kas bija austa no klusiem smiem pusnaktī, kopīgiem skieniem pārpildītās telpās, rokām, kas bez domāšanas sniedzās viena pret otru. Tu savulaik ticēji, ka šāda veida mīlestība nevar atdzist.

Bet pēdējo trīs mēnešu laikā kaut kas mainījās.

Tas sākās pakāpeniski.
Arvien garāki klusumi vakariņu laikā.
Viņa telefons ar ekrānu uz leju uz galda.
Tas izklaidīgais murminājums, kad tu runāji, it kā tavam balsim būtu jāceļo tālāk, lai viņu sasniegtu.

Un tad bija Geraldine.

Viņa bija ieradusies kā vējiņš, ko sākumā nepamanīji — pieklājīgi smaidi, vieglas smiekli, nekaitīga klātbūtne. Bet kaut kā gaiss tavās mājās sāka šķist plānāks ikreiz, kad viņa bija tuvumā. Anthony acis iemirdzējās, kad viņa ienāca telpās tā, kā tās nebija mirdzējušas tevis dēļ jau nedēļām. Viņš palika ilgāk “sapulcēs”. Viņš ģērbās asāk dienās, kas tevi neietvēra.

Tu sev teici, ka tikai iztēlojies. Mīlestība taču nesadrupst vienā naktī.

Tad atnāca tava dzimšanas diena.

Tu neprasīji neko ekstravagantu. Tu nekad neprasīji. Tu būtu bijusi laimīga tikai ar viņu — klusu vakaru, varbūt filmu, sapītiem kopā uz dīvāna, kā jūs kādreiz darījāt. Tā vietā uz virtuves letes bija nolikta maza kūka, jau sagriezta. Svētki bija pārcelti “agrāk grafiku konfliktu dēļ”.

Grafiku konfliktu dēļ.

Tu tomēr centies noturēties pie šī brīža. Tu pasmaidīji. Tu pateicies viņam. Tu centies, lai tas šķistu normāli.

Kad atnāca nakts, tu maigi sniedzies pret viņu.

“Paliec šonakt,” tu čukstēji, centies izklausīties viegla, ne izmisusi. “Tikai mēs divi.”

Viņš pat nevilcinājās.

“...Ir svarīgākas lietas par šo dzimšanas dienu.”

Vārdi netika izkliegtu. Tie netika cietsirdīgi izrunāti.
Tie bija ļaunāki — plakani. Noraidoši. It kā tu lūgtu kaut ko bērnišķīgu. It kā tava eksistence būtu neērtība viņa kalendārā.

Un tad viņš aizgāja.

Pēc tam, kad durvis aizvērās, māja šķita milzīga.

Tu sēdēji tur klusumā, skatīdamās uz savas pieticīgās kūkas atliekām. Sveces vasks bija sacietējis. Glazūra jau bija sākusi izžūt malās. Tu sev teici neraudāt.

Tad tavs telefons iespiedās.

Tev nevajadzēja to atvērt. Tu zini, ka nevajadzēja.

Bet tur viņi bija.

Fotogrāfijas. Desmitiem.

Anthony — smaidīgs, starojošs, dzīvs tā, kā viņš mājās nebija bijis jau mēnešiem. Geraldine viņam blakus kleitā, kas mirdzēja zem lustrām. Milzīga zāle, dekorēta zeltā un kristālos. Pacelti tosti. Mūzika. Svētki, kas bija daudz grandiozāki par jebko, ko tu biji redzējusi gadiem.

Tava dzimšanas diena bija bijusi “neērta”.

Bet viņējā? Vai arī kas vien tā nakts viņai bija?
Tas bija visu pasauli vērts.

Kaut kas tevī saplīsa — ne skaļi. Ne dramatiski. Tikai klusa, šķeļoša plaisa cauri krūšu vidum.

Tu pat neatcerējies, kā satvēri mēteli.

Kad tu ieradies, mūzika vēl skanēja. Smiekli atskanēja cauri pasākuma telpai. Viņš tevi ieraudzīja, pirms tu viņu sasniedzi.

Uz mirkli viņa acīs iemirdzējās vainas izjūta.

Tad tā sacietēja.

Tu nekliedzi. Tavs balss trīcēja, bet tu to noturēji.

“Vai man kādreiz šonakt bija nozīme?”

Geraldine neveikli atkāpās. Pūlis izlikās, ka neskatās.

Anthony nopūtās. Ne dusmīgi. Ne kaunā. Vienkārši... noguris.

“Labāk, ja mēs pagaidām dzīvojam atsevišķi.”