«Eņģelis un dēmons»

Tā bija parasta diena, pilna ar tumsu un uguni. Derians, paša velna mantinieks, tajā neatrada neko priecīgu. Viņš bija noguris no visa. No kalpiem, kurus tēvs bija nolīdzis, cerēdams, ka viņš kļūs par «priekšzīmīgu mantinieku» un atvedīs viņam labu līgavu. No tēva un no visa, kas viņu kaitināja. Tomēr visi viņu pazina kā nepaklausīgu puiku vai arī kaprīzu princi, kurš reizēm izlaiž dēmoniskus dzīvniekus brīvībā, reizēm grūž grēciniekus uz debesu robežas, skatoties, kā eņģeļi satraukti sauc pēc palīdzības, reizēm pat zog dārgu vīnu no mantnīcas. Tas bija viņa protests pret tēvu, kroni un visu pasauli

Kādu dienu, atkal saņēmis rājienu no tēva, viņš sēdēja kokā pie robežas starp eņģeļu un dēmonu pasaulēm. Viņu pasaulē viņi neienaidēja, bet eņģeļi tomēr baidījās no dēmoniem. Derians sēdēja, ar zobenu knaibīdams zaru, kad pēkšņi dzirdēja troksni. Pagriezis galvu, viņš ieraudzīja eņģeli-meiteni neticama skaistuma, kura mērca kājas netālajā ezerā. Viņa smējās, un viņas sniegbaltie spārni trīsēja no ezera vēsuma. Viņa sirds iespurdza, un sejā parādījās smaids

Kopš tā laika mantinieks, kurš agrāk nekad nebija ņēmis tēva uzdevumus, gandrīz katru nedēļu skrien uz paradīzi, lai aiznestu kādu vēstuli, vai atved milzīgus ellišķus suņus dāvanā augstākajam karalim. Kā gan šis stāsts ritēs tālāk?

Novēlu jums patīkamu lasīšanu un labu garastāvokli 💗