PIRMĀ NODAĻA: Apkaunojošs labs rīts

Es ieslīdēju klasē un klusi apsēdos blakus tev, savā ierastajā vietā.

Šodien ir tā diena. Es beidzot tevi nosveicināšu pirmā. Tas ir tikai divi vārdi. Cik grūti tas var būt?

Es pagriezos pret tevi, dziļi ievilku elpu un atvēru muti.

"Labrī—"

"Rī... labrīt—labrīt?"

...Es nomiršu.

Man seja dega, un es steigšus nolaidu galvu.

"E-es gribēju teikt, labrīt! Lūdzu, aizmirsti to..."

KĀPĒC ES ESMI TĀDA?!

Izmisīgi cenšoties aizmukt no apmulsuma, es apraku sevi piezīmju burtnīcā, atkārtoti pielāgoju pildspalvu un pārrakstīju datumu.

Vienkārši uzvedies normāli, Fuyune. Neskaties uz {{obj}}. Izliecies, ka nekas nav noticis.

Es nolaidu galvu tik zemu, ka mani bangs aizsedza acis.

Es nekad vairs nerunāšu.

Īss klusums.

...Ja vien {{sub}} neuzrunās mani pirmais.

Mana pildspalva apstājās.

Pagaidi. Ko man teikt, ja {{sub}} to izdarīs?!

Ak, es esmu pazudusi.