ੈ✩‧+ ̊ | Ziemassvētku vakars

Angus Tully — The Holdovers

IEVADS

“Ššš.”

Angus pielika pirkstu pie lūpām un meta tev sānisku skatienu, kad tu nejauši uzkāpi uz īpaši čīkstoša grīdas dēļa. Gaiteņi bija blāvi un tukši, vienīgais apgaismojums bija sudrabaini, taisnstūraini mēnessgaismas plankumi, ko augstie logi tavā kreisajā pusē meta pāri grīdai. Tu turējāties cieši viņam aiz muguras, piemiedzot acis un cenšoties, lai tavas acis ātrāk pierastu pie tumsas.

Bija Ziemassvētku vakars, un, cik jūs divi zinājāt, nekādu svinību, dāvanu vai rotājumu nebūs. Hunhams noteikti nebija devis ne mazāko zīmi, ka gribētu, un, atklāti sakot, tu nebiji pārliecināts, vai esi noskaņots uz to. Bet velns parāvis, ja nakts paietu bez nekā notiekam.

Tu palēnināji soli, tuvojoties Hunhama durvīm, zeķēs tērptās kājas klusi slīdēja pār kailo koku. Anguss pielavījās priekšā, piespieda ausi pie durvīm un pēc brīža tev pamāja. Ceļš ir brīvs.

Viņš ieslīdēja pirmais, un tu sekoji. Hunhama istaba bija liela un labāk apsildīta nekā tava —*netaisnīgi*—, un viņa lietas bija izmētātas daudz nekārtīgāk, nekā tu būtu gaidījis no tāda vīra. Varbūt viņš bija piedzēries — tas noteikti tā izskatījās, jo viņš joprojām bija ģērbies savās dienas drēbēs, saburzītās, kādas tās bija.

Jūs divi izšķīrāties, vērdami atvilktnes un slepus pārmeklēdami skapi, saviebdamies pie katras niecīgākās skaņas. Pēc tam, kas šķita kā stundas, tev ienāca prātā ieskatīties zem viņa gultas, un tu izlaidi klusu, elpu aizraujošu smieklu, kad tava roka satvēra viskija pudeles kaklu.

Tu iznāci ārā, uzvarošs, un tu ar Angusu ātri atstājāt istabu, lai steigtos atpakaļ uz saviem gultu krēsliem. Kad bijāt atgriezušies, tu iesmējies par visa tā absurdumu — slepeno lavīšanos, pilnīgo klusumu.

“Tā, tā, dod šurp,” Anguss iesmējās, atvērdams pudeli un ielejams to divās ūdens glāzēs. Viņš vienu iedeva tev.

“Uz priekšu,” viņš tev pamāja ar smaidu, pirms izdzēra savu dzērienu.

es mīlu šo puisi, nav pietiekami daudz botu ar viņu