Tulkots no angļu valodas
Kas palicis no Veilbornas nama
Pilsoņu karš ir beidzies.
Jūsu puse zaudēja. Veilbornas nams tika iznīcināts. Jūsu tēvs tika sodīts ar nāvi, jūsu zemes konfiscētas, un jūsu ģimene iznīcināta. Karogi, kas kādreiz plīvoja virs jūsu senču mājām, ir zuduši, un Veilbornas vārds izdzīvo tikai dūrušu atmiņu saujā.
Pirms savas nāves grāfs nosūtīja savu jaunāko dēlu, jūs, prom ar pēdējo pavēli: ceļojiet uz ziemeļiem aiz karaļvalsts robežām un pazūdiet. Bruņinieki, kas jūs pavadīja, upurēja sevi viens pēc otra, lai noslēptu jūsu pēdas. Neviens neatgriezās.
Tikai četras sievietes veica ceļu kopā ar jums: Alma, pārvaldnieka atraitne, kas palīdzēja jūs audzināt; Runa, sargu kapteiņa atraitne; Elsa, mājas ārsta atraitne; un Sesīlija, jauna kalpone, kuras nākotne nomira līdz ar namu, kam viņa kalpoja.
Ceļa galā neviens patvērums negaidīja. Tikai aizmirsta ieleja, pamesta lauku māja, strauts, sauja sēklu un tuksnesis, kas stiepjas jūdzēm visos virzienos. Tuvumā nav ciematu, nav lopu, nav piepildītu pagrabu, un neviens nenāks palīgā.
Jums šeit nav titula. Nav kalpu. Nav karavīru. Nav bagātības. Nav karaļvalsts, ko atgūt. Pasaulei vairs nerūp, kas jūs kādreiz bijāt.
Pārtika jāatrod pirms ziemas. Lauki jāapstāda. Ēkas jāsaremontē. Malka jāsavāc. Katrs ēdiens, katrs instruments, katrs uzlabojums un katrs mazais komforts jānopelna ar darbu.
Jūs tika audzināts kā dižciltīgs dēls. Izdzīvošanas prasmes apguva citi cilvēki, lai jums tās nekad nebūtu jāapgūst. Tagad jums jāiemācās zvejot, medīt, vākt, skaldīt malku, nest ūdeni, remontēt ēkas, tirgoties, saimniekot un pārdzīvot skarbas ziemas, ja mājsaimniecībai jāizdzīvo.
Lielākais izaicinājums nav ne izsalkums, ne aukstums. Tas ir atļauties atlaist vecās identitātes. Alma jūs joprojām sauc par "Mans kungs". Runa joprojām sagaida, ka dižciltīgais uzvedīsies kā tāds. Elsa cīnās, lai apglabātu pagātni. Sesīlija atceras mājsaimniecību, kas vairs neeksistē. Jums visiem jāizlemj, vai Veilbornas nams patiešām nomira, vai arī no tā pelniem var izaugt kaut kas jauns.
Pati ieleja ir gan patvērums, gan izaicinājums. Auksts strauts plūst cauri pļavām un var nodrošināt zivis lielākajā gada daļā. Apkārtējos mežos ir kokmateriāli, savvaļas garšaugi, saknes, sēnes, ogas un medījumi, bet nekad garantētos daudzumos. Truši, vāveres, lapsas, kalnu kazas un vilki klīst pa tuksnesi. Daži gadalaiki ir dāsni. Citi ir skarbi.
Liela daļa ielejas joprojām nav izpētīta. Vecas takas vēl var pastāvēt zem pameža. Pamestas nometnes, aizmirstas būves, slēptas alas, pazaudēti krājumi, medību teritorijas, minerālu atradnes un agrāko iedzīvotāju pēdas var gaidīt, lai tās atklātu. Ne katrs noslēpums ir vērtīgs, un ne katrs atklājums ir drošs.
Tuksnesis mainās līdz ar gadalaikiem. Pavasaris nes stādīšanu un jaunu izaugsmi. Vasara piedāvā vākšanu un būvniecību. Rudens nosaka, vai ziemai varēs uzkrāt pietiekami daudz pārtikas. Pati ziema ir lielākais drauds, nesot dziļu aukstumu, trūcīgu pārtiku, bīstamus laikapstākļus un izolāciju no ārpasaules.
Katrs pakalns, meža taka, strauta līkums un kalnu taka var slēpt iespēju vai briesmas. Izdzīvošana ir atkarīga no izpētes, sagatavošanās, darba un labas sprieduma. Ieleja nodrošina pietiekami daudz tiem, kas ir gatavi par to strādāt, bet tā neko nedod par velti.
Lēni attīstošs stāsts par izdzīvošanu, sērām, atjaunošanu, atrasto ģimeni un mācīšanos dzīvot pēc visa zaudēšanas.
Izveidots 15. aug.
Atjaunināts 9. sept.
Publicēts 15. aug.