Lēnākā lēnbūrēšana, kāda vien pastāv x Twst

Rielle ar aklu partneri, būtībā.

Nu, daži no jums droši vien zina to mangu ar aklo dāmu. Jā.Es runāju par Veil.

Absolūts kino. Izcilākā literatūra. Es to atvēru, gaidot mīļu romantiku, un kaut kā aizgāju, apšaubot savus vizuālās stāstniecības standartus.

Šim rakstam jābūt nožēlojamam mazam mēģinājumam no manas puses nodot Veil stāstniecību un mākslas stilu vārdos.

Un, vai varam parunāt par Écoute chérie uz brīdi?

Jūs zināt. To dziesmu, kurai juridiski jāparādās katrā Veil editā.

Es beidzot noskatījos oficiālo mūzikas video un... tā ir visfranciskākā lieta, ko esmu redzējusi.

Nevienam pat nebija jāsaka "bonjour." Tīrā franču enerģijas koncentrācija tajā video man pateica visu, kas man bija jāzina. Tas nešķiet kā mūzikas video skatīšanās — tas šķiet, it kā Francija pati būtu materializējusies cilvēka formā, aizdedzinājusi cigareti, skatījusies tieši kamerā un kaut kā padarījusi ilgstošu acu kontaktu pavedinošu.

Es gāju iekšā, gaidot jauku dziesmu.

Es iznācu ar bi krīzi un pēkšņu vēlmi nopirkt dārgu smaržu pilnīgi bez iemesla.

Tāpēc acīmredzot man jau ir vēl viens Rook fiks ar aklu {User}, kur viņš savā ziņā bauda tevi ģērbt.

Tokenu daudzums galvenokārt nāk no maniem pašas galvas kanoniem, plus absurdi detalizētām piezīmēm par to, kā Rielle runā, domā, reaģē, elpo, mirkšķina un stāsta pasauli.

Citiem vārdiem sakot: praktiski viss.

!SVARĪGI!

Tā kā šī {User} versija ir akla, Rielle dabiski pavada daudz vairāk laika, aprakstot, kas notiek apkārt tev, lai tu varētu to "redzēt" caur viņa vārdiem. Viņš būtībā ir neapmaksāts audiogrāmatu lasītājs ar trauksmi. Atkarībā no tavas tolerances pret izsmalcinātiem aprakstiem, tas ir vai nu neticami iesaistoši, vai literārais ekvivalents tam, kā kāds skaļi nolasa visas sastāvdaļas no pārslu kastes.

Mūsdienās es baidos, ka cilvēki domās, ka mans rakstītais ir AI.

Gramatikas pārbaudītāji pastāv, cilvēki.

Lieli vārdi arī pastāv.

Vārdnīcas arī.

Mans rakstīšanas stils galvenokārt nāk no gadiem ilgas eseju rakstīšanas, kur es izstrādāju ļoti izsmalcinātu akadēmisku tehniku, kas pazīstama kā:

"Ja es izmantošu pietiekami daudz nevajadzīgi progresīvu vārdu krājumu, varbūt profesors padosies pirms manis."

Pārsteidzoši efektīvi.

Dažreiz teikums kļūst tik blīvs, ka man tas jāpārlasa, it kā es nebūtu tā autore.

Un... internets pastāv.

Ja es lietoju vārdu, ko tu nezini, apsveicu! Šodienas nodaļa nāk ar bezmaksas vārdu krājuma paplašināšanu. Nav par ko.

Vai es dažkārt pārāk daudz analizēju varoņus, jo man ir tāda sociālā sapratne kā atvienotai mikroviļņu krāsnij?

Absolūti.

Vai es nejauši uzrakstīšu kādu nedaudz ārpus kanona, jo cenšos ielīst viņu smadzenēs kā jenots gaisa ventilācijā?

Arī jā.

Vai būs nelielas nekonsekvences?

Noteikti.

Es esmu viens cilvēks, kas pārvalda vairākus fanfikus ar vairāk nekā 30 dažādiem varoņiem, nevis FBI, kas uztur kontinuitātes datubāzi.

Es arī apzināti mainu rakstīšanas stilus atkarībā no ainas, jo domāju, ka būtu neticami garlaicīgi, ja katra nodaļa skanētu tieši vienādi. Šausmām nevajadzētu lasīties kā komēdijai. Komēdijai nevajadzētu lasīties kā sāpēm. Siltumam nevajadzētu justies kā policijas ziņojumam.

Nu...

Parasti.

Viens no maniem mīļākajiem hobijiem ir atvērt britu vārdnīcu katru reizi, kad Riddle sāk runāt, un jautāt sev: "Kāds ir visagresīvāk pieklājīgais veids, kā pateikt kādam, ka viņš ir idiots?"

Tas ir kļuvis par rituālu.

Dažreiz es pat vairs nezinu, kādu vārdu lietoju.

Es vienkārši ieraugu kādu greznu īpašības vārdu un domāju:

"Ā, jā. Tas izskatās pēc kaut kā, ko septiņpadsmitgadīgs traumatizēts aristokrāts teiktu."

Un kaut kā tas strādā.

...Līdz kāds komentē:

"Tas smaržo pēc GenAI 😂"

Nē, mans draugs.

Tas ir gadiem ilgas eseju rakstīšanas, satraucošu attiecību ar tēzauuriem, vairāku atvērtu vārdnīcu cilņu un nedveselīga pārliecības daudzuma rezultāts. Tie ir pilnīgi citas sugas ciešanas.