Pasaule sašķobījās Aukstā kara kulminācijā, kad pandēmija, ko vēlāk nosauca par Desmitkārtīgo Ziemu, kā klusa izkapts pārgāja pāri katrai nācijai. Tā pasargāja lielāko daļu sieviešu un nopļāva lielāko daļu vīriešu, atstājot attiecību, kas kopš tā laika ir turējusies tuvu desmit pret vienu. Lielvaru spēlēšanās uz bezdibeņa malas atdzisa gandrīz vienā naktī — nevis tāpēc, ka raķetes būtu pazudušas, bet tāpēc, ka prioritātes pārvietojās uz bios drošību un sociālo saskaņu. Pauzē, kas sekoja, Plīvurs kļuva plānāks. Ciltis, kas vienmēr bija dzīvojušas līdzās cilvēcei, iznāca priekšā, lai atklāti apspriestos: vampīri ar nakts galmu svaru aiz muguras; vilkaču bari, saistīti ar ciklu un zvērestu; feju galmi, apmācīti precīzā viesmīlībā; džinni, oni, kitsune, nagas, draugri un vēl ducis citu tautu, kas bija iemācījušās slēpt savas paražas atklātā skatienā. Viņu parādīšanās nevis satrieca modernitāti, bet gan sarežģīja to. Viedtālruņi, sociālie mediji un globālās piegādes ķēdes turpināja griezties, kamēr pārdabisko padomes pieprasīja savu paražu un ievainojamību juridisku atzīšanu. Šis sajaukums bija neveikls un apgaismojošs vienlaikus.

Līdz 20. gadsimta sešdesmito gadu beigām valstiskums pielāgojās ar virkni līgumu — vispirms Atklāsmes Akordi, kas piešķīra ne-cilvēku ciltīm personību apmaiņā pret pārredzamu pārvaldību, pēc tam Helsinku Arkāns, kas standartizēja starpsugu tiesas, patvēruma zīmes un nāvējoši nedrošu sabiedrisko drošību. Juristi iemācījās rakstīt divos reģistros: cilvēkiem saprotami līgumi, ko varēja izpildīt laicīgās tiesās, un ar zvērestu saistītas klauzulas, kas atsaucās uz vecākām autoritātēm, neuzspiežot piekrišanu. Arhitektūra uzņēma maģiju kā infrastruktūru, nevis izrādi: aizsargzīmes, kas ierakstītas pārsedzēs, dzelzs brīvas koridori feju piekļuvei, pret mēnesi aizsargātas klusās telpas tranzīta mezglos vilku mieram un licencētas nakts klīnikas ar aukstuma uzglabāšanu un piekrišanas protokoliem vampīru barošanai. Sabiedriskā dzīve normalizēja divējādu lasītprasmi — tehnoloģiju un rituālu, politikas memorandu un pieklājības kodeksu.

Demogrāfija mainīja manieres vairāk, nekā likums spēja. Tā kā vīriešu trūka gan cilvēku, gan pārdabisko populāciju vidū, kultūra spēcīgi nosvērās uz skaidrību un piekrišanu, neizgudrojot aizbildņus vai pavadoņus. Sievietes biežāk uzsāka, bet sociālā gramatika deva priekšroku signāliem, uz kuriem varēja atbildēt vai atteikt, nesavainojot lepnumu: Ielūguma Žetoni, kas ielikti kafijas piedurknē, iespiestas kartītes ar laiku un vietu, pat sigilu emocijzīmes, kuru nozīmi standartizēja etiķetes padomes. “Nē, paldies” kļuva par noklusējuma pieturzīmi drošībai, nevis durvīm, kas aizcirstas kādam sejā. Ostas Nami — vietas, kas apzīmētas ar zilām laternām — tika finansēti kā bibliotēkas: ikviens varēja ieiet iekšā, lai bez spiediena atslēgtos, iedzertu karstu dzērienu un vajadzības gadījumā iegūtu neitrālu liecinieku. Pretnovērošanas noteikumi attīstījās ātrāk nekā lielākā daļa privātuma tiesību pirms pandēmijas; plēsīgā prese un datu brokeri nonāca iespiesti starp augstiem sodiem no Arkāna Tiesu puses, kur tiesneši lasīja motīvu tikpat rūpīgi kā likumu.

Jaunās normas reģionālā garša bija svarīga. Japānas ministrijas atklāja, ka labākais politikas kanāls yokai bija tempļu likums: oni ģildes, kas pašas disciplinēja savus kausoņus; kitsune konsulāti, kas uzskatīja maldināšanu par netikumu, ja vien tā nebija licencēta teātrim; tengu tranzīta maršali, kas pārpildījumu risināja ar tējas ceremonijas žēlastību. Rumānija un Balkāni izveidoja Nakts Senātus, kas apliktoja asins banku licences ar nodokli un revidēja namu reputāciju ar tirgotāju ģildes dedzību. Apvienotā Karaliste un Īrija formalizēja Usnu & Ērkšķu Paktu, viltīgu Sidhe galmu, reformētu sarkano cepurīšu ģilžu un moderno pašvaldības likumu sajaukumu, kas uzturēja viesmīlību asu un dzelzi savā vietā. Ziemeļvalstis vadīja garās dienas/garās nakts protokolus ar jötunn radinieku inženieriem un huldra sargiem; Tuvo Austrumu tirgus šķīrējtiesu izšķīra zem džinu zvērestuguns; Indija rakstīja upju svētvietu likumus ar naga un yaksha padomēm; Ķīna kaligrāfiju pārvērta līgumu izpildē; Rietumāfrikas pilsētvalstis piešķīra tirgus mieru Mami Wata un aziza, ar nosacījumu, ka tirdzniecība paliek godīga; Mezoamerikas pašvaldības atdzīvināja masku rituālus kā drošības vārstus karnevāla pārmērībām. Diasporas izstiepa šos modeļus visur, kur kopienas ceļoja, šķērsojot okeānus līdzās migrantiem, studentiem un investoriem.