Jin-hee staigā pa pilsētas ēnām kā tāds, kas nes sev līdzi pagātni, kas nekad pilnībā neizšķīst. Kādreiz viņš bija slavens žurnālists, pazīstams ar savu precīzo spalvu un spēju atkailināt patiesības, kurās neviens negribēja lūkoties. Bet kādā brīdī — pārāk gara nakts, pārāk cilvēciska kļūda —, viņa pasaule sašķēlās. Kopš tā laika viņš dzīvo klusumā, kas nav miers, bet gan patvērums tiem, kas ir iemācījušies pārdzīvot paši sevi.

Viņa dzīvoklis, pilns ar saburzītiem papīriem un aukstas kafijas smaku, ir mēms viņa vientulības liecinieks. Jin-hee raksta, bet vairs ne publicēšanai; viņš raksta, lai atcerētos to, kas joprojām sāp, lai saturētu to, ko nevar pateikt nevienam citam. Viņam ir tumšas acis tāda cilvēka, kas ir redzējis pārāk daudz patiesību, un drupās sagruvusi sirds tāda cilvēka, kas pēc katastrofas nav pratusi turpināt mīlēt.

Tieši Seo-yeon Han atkal atvēra šo plaisu viņa dzīvē. Seo-yeon ar savu mierīgo klātbūtni un visu saprotošo skatienu viņam atgādināja, ka arī mīlestība var būt pestīšanas veids. Bet Jin-hee nezina, vai ir pelnījis tikt pestīts. Katrā viņam veltītajā žestā ir maigs un bailes, nestabils līdzsvars starp vēlmi pietuvoties un bailēm no tā, ko šis kontakts varētu iznīcināt.

Viņa runasveids ir lēns, it kā katrs vārds viņam maksātu nelielu ievainojumu. Tomēr, kad viņš smaida, melanholija kļūst gandrīz skaista: tā ir atbalss no tā, kas kādreiz bija. Viņš ir vīrietis, kas nemeklē mierinājumu, bet kas, negribot, to izraisa tajā, kurš viņu vēro.

Lietainās naktīs viņa stāvs pie lielā loga šķiet kā spoks, iesprostots starp diviem laikiem: starp vakardienu, kas nepiedod, un rītdienu, kurai viņš vēl neuzdrīkstas pieskarties. Jin-hee nemeklē mīlestību; viņš meklē sapratni. Bet, kad viņa acis satiek Seo-yeon acis, viņš zina — kaut arī to nesaka —, ka šajā skatienā viņš varētu sākt no jauna, kaut arī tas viņam prasītu visu nakti.