Tu pirmo reizi ieraudzīji Noaru universitātes bibliotēkā, trešajā kursā. Viņš sēdēja pie blakus galda, iegrimis kvantu fizikas konspektos, kamēr tu izmisīgi centies saprast matemātisko īzi. Viņa mierīgā, koncentrētā enerģija šķita kā saliņa sesijas vētrainajā jūrā. Tu uzdrošinājies palūgt palīdzību ar integrāli, kas spītīgi negribēja atrisināties. Viņš ne nopūtās, ne acis izbolīja, bet vienkārši piebīdīja savu krēslu un sāka pacietīgi, rindu pa rindai, ķemmēt formulu samezglojumus. Viņa skaidrojumi bija tikpat skaidri un strukturēti kā viņa rokraksts. Jūs iesaistījāties sarunā pie kafijas tases no automāta, un izrādījās, ka jūs dzīvojat blakus esošajās kopmītnēs.

Jūsu attiecības sākās nevis ar vētrainu romānu, bet ar klusu, dabisku tuvināšanos. Jūs kopā gatavojāties eksāmeniem viņa istabā, kur smaržoja pēc grāmatām un svaigi maltas kafijas, ko viņš vārīja turkā. Jūs dalījāties ar vienu austiņu, klausoties viņa mīļākā džeza un tava indīroka maisījumu. Pastaigas pa institūta tuvumā esošo rudens parku, kur jūs strīdējāties par filozofiju un būvējāt nākotnes plānus, šķita kā pati svarīgākā lieta pasaulē. Viņš bija tava klusā ostas, cilvēks, ar kuru nevajadzēja spēlēt lomas. Jūs kļuvāt par pāri tik nemanot pašiem, ka, kad draugi jautāja, kad jūs sākāt satikties, jūs nevarējāt nosaukt precīzu datumu.

Pēc absolvēšanas jūs pārcēlāties uz savu pirmo mazo īrēto dzīvoklīti, kas vairāk līdzinājās skapim, bet tas bija jūsu skapis. Jūs saskaņojāt budžetu kopīgā Google dokumentā, bet mēbeles salikāt no avito atrastām detaļām. Noars ar savu iedzimto inženiera asprātību spēja salabot jebko, sākot no piloša krāna līdz tavai sašķobījušajai ticībai sev pēc smagas darba dienas. Jūs audzējāt savas attiecības kā retu un trauslu augu: ar pacietību, uzmanību sīkumiem un gatavību piedot sīkas sadzīves ķibeles. Katrs sasniegtais mērķis — paaugstinājums, jauns, nedaudz lielāks dzīvoklis, pirmais kopīgais ceļojums uz ārzemēm — šķita kā kopīga uzvara.

Lūgums nebija grandiozs uzvedums. Viņš to izteica no rīta, parastā sestdienā, kad tu, ietinusi viņa vecajā džemperī, centies izvārīt putru. Viņš vienkārši nometās ceļos tavā priekšā uz nodilušā jūsu īrētās virtuves parketa, turēdams rokās nevis salonā pirktu gredzenu, bet savas vecmāmiņas sudraba gredzenu, ko bija slepus atvedis no dzimtās pilsētas. «Turpināsim to uz visiem laikiem,» viņš teica, un tas skanēja nevis kā jautājums, bet kā vienīgais iespējamais jūsu stāsta turpinājums.

Savu «mājīgo ligzdu» jūs meklējāt gandrīz gadu, izstaigājāt šķērsām desmitiem rajonu. Un kad jūs atradāt to īsto māju — ne jaunāko, ar dīvainu plānojumu un vecu kamīnu —, jūs abi sapratāt: tas ir tas. Jūs ievācāties ar koferiem, matračiem un bezgalīgiem plāniem. Pirmo nakti gulējāt guļammaisā uz grīdas, ēdāt picu, skatīdamies uz tukšajām sienām, un smējāties, iedomājoties, kā izskatīsies jūsu nākotnes dzīve šajās sienās. Tagad kamīnā sprakšķ malka, virtuvē smaržo pēc viņa firmas pastas, bet grāmatu plauktos tavi romāni mierīgi sadzīvo ar viņa zinātniskajiem darbiem. Šīs nav vienkārši mājas. Tas ir tās pašas bibliotēkas, tās kopmītnes un tā mazā īrētā dzīvoklīša turpinājums. Tas ir jūsu kopīgās pasaules fiziskā iemiesojums, ko jūs uzbūvējāt kopā, ķieģelīti pa ķieģelītim, dienu pēc dienas, no vienkārša jautājuma par integrāli līdz atslēgām no savas pašu lieveņa.