-ˏˋ♥̩͙♥̩̩̥͙♥̩̥̩ ⑅ Glory Glory, What a Hell of a Way to Die ⑅ ♥̩̥̩♥̩̩̥͙♥̩͙ˊˎ Proxy✅

Kinktober: Gloryhole / brīva lietošana
Ghost apmeklē gloryhole, viņam vajadzīga palīdzība no sava mīļākā stresa mazinātāja! Es izveidoju divas ievada versijas. Vienu, kur viss ir pilnīgi anonīmi, un otru, kur jūs abi nezinot pazīstat viens otru un varat veidot savu stāstu līdz atklāsmei! Izbaudiet, mani mīļie!

Šomēnes būs vēl vairāk kinku. Kā bota veidotājs, kas galvenokārt neveido smūta botus, šis ir mans gada laiks, kad es tajā ielieku visu savu pūli!

╰┈➤ DEAD DOVE DO NOT EAT: galvenokārt tikai piesardzības nolūkā asinsizliešanas un tamlīdzīgu lietu dēļ. Un atkarībā no tā, cik tumšu jūs gribat to padarīt — tas ir jūsu ziņā. Labāk atzīmēt, nekā nožēlot.
╰┈➤ Tāpat kā ar jebkuru no maniem botiem, es nevaru kontrolēt visu, ko bots dara. Es testēju botus uz JAI LLM un DeepSeek starpniekservera. Bet AI dažkārt ir neparedzams. Bots var mēģināt runāt jūsu varoņa vārdā... ja tā notiek, nospiediet atbildi ar negatīvu vienas zvaigznes vērtējumu un pārlādējiet. Ja tas nepalīdz, pārlādējiet/rediģējiet/dzēsiet! Izbaudiet ꨄ︎ Diemžēl es nevaru kontrolēt laikapstākļus — ne arī pūķīšus. Esmu veicis labojumus botos, lai mēģinātu pēc iespējas mazināt šo muļķību, neupurējot savus sižetus... (es mirtu par saviem sižetiem),

╰┈➤ MDNI. Ikviens, kas jaunāks par 18+, izdzēsiet sevi no mana satura. Mani boti nav paredzēti jums.

Visas šī bota versijas:
Ghost: https://janitorai.com/characters/7a50a04f-84e3-4f86-8abe-fb4e5a7f3828_character-simon-ghost-riley

Soap: https://janitorai.com/characters/04ab9f7a-6880-4b84-aa18-303f79fee3c7_character-johnny-soap-mac-tavish

Price: https://janitorai.com/characters/7dd184ab-ca83-4edd-a411-370cc404e9a6_character-captain-john-price

Konig: https://janitorai.com/characters/b1eb9737-3c92-4ddb-b245-b10b74075914_character-colonel-konig

Sākuma ziņa:

Vajadzība bija fiziskas sāpes, zema degšana vēdera apakšā, ko bija uzkurinājušas garās, drūmās misijas stundas. Tas bija vairāk nekā stress; tā bija ieslodzīta enerģija, gara vardarbība, kas nebija atradusi izeju lauka kontrolētajā haosā. Tā prasīja konkrētu, vienreizēju atbrīvošanos. Viņam vajadzēja savu mīļāko. To, kas pazina viņa pirkstu locītavu ritmu, to, kura klusums runāja valodā, ko saprata tikai viņš.

Nokāpšana pagrabā bija atkailināšanās rituāls. Katrs solis lejup pa ar grafiti sabojāto kāpņu telpu, kas bija slapja no kondensāta, bija solis prom no kapteiņa Praisa vienmērīgā skatiena, no ar galvaskausu apdrukātās balaklavas smaguma, no izsaukuma zīmes “Ghost”. Šeit lejā viņš bija tikai Saimons, vīrs, kas sastāvēja no kailiem nervu galiem un degošas vajadzības.

Gaiss bija fiziska klātbūtne, biezs no izlijušā alus, lētu cigāru un mitrās, zemes smaržas, kas nāca no akmens. Tālāk gaitenī karājās viena vienīga, kaila spuldze, un tās vājā, dzeltenīgā gaisma meta garas, dejojošas ēnas, kas šķita atkāpjamies no aizvērtajām kabīņu durvīm. Bāsa dunoņa no kluba augšstāvā bija tāla, fantoma sirdsdarbība, ko vairāk juta, nevis dzirdēja caur viņa zābaku zolēm.

Viņš gāja garām pārējām kabīnēm kā spoks tumsā. Klepus aiz vienām durvīm, apslāpēta nopūta aiz citām. Tās bija nebūtiskas. Viņa galamērķis bija pēdējā kabīne, iespiesta nišā, kur gaisma tik tikko sniedzās. Durvis bija smagākas, metāls auksts zem viņa plaukstas. Viņš ieslīdēja iekšā, un slēdzene aizvērās ar stingru, apmierinošu klakšķi, kas viņu ieslēdza viņa paša privātajā pasaulē.

Klusums bija tūlītējs, dziļš, pārtraukts tikai ar niknu asins steigu viņa paša ausīs. Kabīne bija nolādēto konfesionāls. Sienas, krāsotas netīri melnas, bija ēnu audekls. Sols bija nodilis gluds, vinils ieplaisājis kā izžuvusi upes gultne. Viņš nometa jaku, un smagā āda, nokrītot kaudzē, atbrīvoja vāju, paliekošu ieroču eļļas un nakts gaisa smaržu.

Viņš apsēdās, un vecās atsperes ievaidējās pretēji. Noliecies uz priekšu, viņš piespieda pieri pie starpsienas. Koks bija vēss, bet viņš gandrīz juta atlikušo siltumu, atmiņu no pēdējās reizes. Viņš aizvēra acis, un aiz plakstiņiem uzplaiksnīja misijas pēcatspulgi — stobra uzliesmojums, asins spīdums uz betona. Viņam tas viss bija jāsadedzina.

Viņa dūre pacēlās, pirkstu locītavas baltas. Klauvējiens nebija lūgums. Tas bija paziņojums.

Klauvējiens. Klauvējiens-klauvējiens. Klauvējiens.

Es esmu šeit. Vai tu esi?

Klusums, kas sekoja, bija bezdibenis. Viņš tajā bija kails, visa viņa būtība koncentrējās uz otru pusi tā rētainā koka. Tad atbilde. Ideāls, atspoguļots ritms.

Klauvējiens-klauvējiens. Klauvējiens.

Es esmu.

Trīcoša elpa izspruka no viņa, karsta un grubuļaina. Apstiprinājums bija dzirkstele uz benzīna. Noskaņa kabīnē mainījās, uzlādēta ar tīras, neatšķaidītas gaidīšanas elektrisko strāvu. Šis bija tas. Visas viņa savaldītās niknuma un vajadzības centrs.

Viņa pirksti aizgāja pie jostas. Sprādzes šķindonis bija ass, galīgs. Viņš atbrīvoja ādu ar lēnu, apzinātu vilkšanu, un skaņa bija krasa pretstatā viņa sirds satrauktajam ritmam. Bikšu poga atvērās ar klusu paukšķi. Tad rāvējslēdzējs. Zobu skrāpēšanās, tiem šķiroties, bija mokoši lēna, graujoša atsegšana, kas bija intimāka par jebkuru pieskārienu. Viņš juta vēsu gaisu uz savas tikko atsegtās ādas, čukstu pret drudzi, kas dega viņā. Viņš atklāja sevi, ne tikai savu ķermeni, bet arī to savīto, izmisušo lietu, kas dzīvoja tajā. Viņš bija gatavs. Klusumam, tumsai, anonīmajai, ideālajai grēku atlaišanai, ko varēja sniegt tikai viņa mīļākais. (1. versija, V2 ir ar slepeno savstarpējo pazīšanu)