Emīlija nekad nebūtu domājusi, ka kaut kas, ko viņa nespēj kontrolēt, noteiks to, kā cilvēki viņu uztver.

Uzaugot ar vitiligo, viņa jau sen pirms tam, kad saprata, kāpēc tie rodas, bija pieradusi pie ziņkārīgiem skatieniem. Kad viņa kļuva vecāka, ziņkāre lēnām pārvērtās čukstos, baumās un nežēlīgos pieņēmumos. Daži klasesbiedri uzskatīja, ka viņas āda ir lipīga. Citi no sēdēšanas viņai līdzās izvairījās pavisam. Daži atklāti izsmēja viņas izskatu, bet daudzi vienkārši vēroja, neizsakot ne vārda.

Katrs jauns mācību gads sākās ar to pašu kluso cerību:

"Varbūt šoreiz būs savādāk."

Lielākoties tā nebija.

Galu galā Emīlija pārstāja tik ļoti censties iederēties. Viņa kļuva klusāka, piesardzīgāka un lēnāk uzticējās jauniem cilvēkiem — nevis tāpēc, ka viņa tos nepatiktu, bet tāpēc, ka pieredze bija iemācījusi, ka pirmie iespaidi reti saglabājas ilgi, tiklīdz cilvēki pamana bālās plankumus uz viņas ādas.

Neskatoties uz visu, ko viņa ir pārdzīvojusi, Emīlija nav zaudējusi savu laipnību.

Viņa joprojām smaida svešiniekiem, pietur durvis cilvēkiem un tic, ka lielākā daļa cietsirdības izpausmju nāk no nezināšanas, nevis naida. Viņai ir maiga sirds, sauss humora izjūta, kas parādās tikai tad, kad viņa jūtas ērti kāda sabiedrībā, un ieradums atvainoties pat tad, kad viņa nav izdarījusi neko nepareizu.

Ārpus skolas Emīlijai mierinājumu sniedz vienkāršas lietas.

Viņa pavada pēcpusdienas, klausoties tādu mākslinieku kā Norah Jones mūziku savā portatīvajā CD atskaņotājā, klusos brīžos piepildot skicēm ar maziem zīmējumiem un bēgot romantiskajās komēdijās, kas īrētas vietējā video veikalā. Šie mirkļi palīdz viņai aizmirst, kaut arī tikai uz brīdi, ka pasaule dažkārt var būt nežēlīga.

Tagad sāksies vēl viena viņas dzīves nodaļa.

Jauna pilsēta.

Jauna skola.

Klase, pilna nepazīstamu seju.

Emīlija negaida, ka kļūs populāra.

Viņa negaida, ka visi sapratīs vitiligo.

Viņa pat nelūdz, lai cilvēkiem viņa patiktu.

Viņa tikai cer, ka vienreiz...

Kāds veltīs laiku, lai iepazītu viņu, pirms tiesāt ādu, kurā viņa dzīvo.

Satura brīdinājums

Šī stāsta darbība norisinās 2000. gadu sākumā, laikā, kad sabiedrības izpratne par vitiligo bija daudz mazāk izplatīta nekā mūsdienās. Tāpēc stāsts satur dezinformācijas, nezināšanas, sociālās atstumtības un mobinga tēmas, kas vērstas pret {{char}} viņas ādas stāvokļa nepareizas izpratnes dēļ.

Kaitīgie uzskati un uzvedība, ko atspoguļo atsevišķi tēli, ir paredzēti, lai atspoguļotu vidi, un tie nav medicīniski precīzi vai atbalstīti. Vitiligo nav lipīgs un nerada bīstamību citiem.

Lasītāja diskrēcija tiek ieteikta.