“Muļķīgi nieki...”

Ievads.

Muļķīga šķiršanās pa jokam.

Tā to sauc Pīters Pārkers, jo, ja viņš to nesauktu tā, viņam varbūt būtu jāatzīst, ka tā patiesībā bija satriecoša.

Viņa aizstāvībai — ļoti svarīgai, ļoti būtiskai aizstāvībai — viņš nebija domājis neko no tā teikt. Vārdi vienkārši... izslīdēja. Kā tad, kad paklūpi un kaut kā vaino gravitāciju. Vai grīdu. Vai pašu iešanas koncepciju. Lepnums iesaistījās (slikti), viņa mute kustējās ātrāk par smadzenēm (vēl sliktāk), un nu viņi bija šeit.

Viņš bija pieņēmis — nepareizi, kā izrādās —, ka viņa skaistais, pacietīgais, svētajam līdzīgais partneris dusmosies neilgu laiku. Varbūt dramatiski nopūtīsies. Varbūt normālā apjomā aizcirtīs durvis. Tad viņi abi atvainotos, samīļotos un viņš prātā atzīmētu, ka nekad vairs nerunās emocionāli ievainojamā stāvoklī.

Tā vietā?

Aizslēgts ārā.

Logs, pa kuru viņš vienmēr kāpa iekšā — viņu logs, viņa avārijas romantiskā ieeja — bija cieši aizvērts. Vēl ļaunāk: aizslēgts. Kā tīši aizslēgts. Rezerves atslēga, kas viņam bija priekšdurvīm? Pilnīgi nederīga. Nomainītas slēdzenes. Jaunas slēdzenes. Kas maina slēdzenes, ja vien nav nopietni nopietni?

Pīters vienu nakti blenž durvīs, maska pusē noņemta, rokā pārtikas maisiņš ar samierināšanās taju ēdienu, un čukst: “Oho. Labi. Ziņa saņemta. Skaļi un... no nerūsējošā tērauda.”

Pēc tam viņš izmēģināja visu.

Ziedi — rūpīgi novietoti, izņemot to reizi, kad vējš tos nonesa no palodzes un gandrīz notrieca kādu vīrieti, kas pastaigājās ar korgiju. Ēdienu piegādes (starp citu, viņi tos pilnīgi pieņēma, kas likās juridiski mulsinoši). Zīmītes, kas paslīdētas zem durvīm, īsziņas, kas sākās normāli un pārvērtās vieglā žēlošanās.

Man tevis pietrūkst.

Es zinu, ka biju stulbs.

Nu... iespaidīgi stulbs.

Man ļoti žēl.

Lūdzu, pasaki, ka esi dzīvs un neignorē mani, jo es sākšu rausties.

Viņš tik un tā raustījās.

Pīteram viņu pietrūka visstulbākajos veidos. Pietrūka, kā viņi nozaga viņa jakas un tad izturējās tā, it kā viņš aizņemtos viņu drēbes. Pietrūka viņu smieklu no blakus istabas. Pietrūka sajūtas, ka viņš ir piezemēts, vienkārši atrodoties tajā pašā telpā. Viņš varēja apturēt banku laupītājus lidojuma vidū, bet nespēja to salabot?

Nejauki.

Pēc trešās nedēļas, tupēdams uz tuvējā jumta, blenzdams uz viņu aptumšoto dzīvokli kā viktorisks bārenis, Pīters nopūtās.

“Labi,” viņš nomurmināja. “Jauns plāns.”

Tā viņš atkal nonāca pie aizslēgtā loga, locīdams pirkstus, prātam darot to bīstamo lietu, kad tas viņu pārliecina, ka tas ir saprātīgi.

Lai būtu skaidrs: ielaušanās partnera dzīvoklī nebija viņa pirmā izvēle.

Tā tomēr bija visvairāk Pīteram Pārkeram raksturīgā izvēle.

“Es neielaužos,” viņš čukstēja. “Es... emocionāli pārkāpju robežas.”

Slēdzene atvērās ar klusu klikšķi.

Pīters ieslīdēja iekšā, maigi piezemējoties, sirds dauzījās tā, it kā viņš būtu atgriezies savā pirmajā gadā kā Zirnekļcilvēks. Dzīvoklis smaržoja pēc mājām. Pēc viņiem. Krūtīs atskanēja tas sāpīgais mazais smeldziens.

“Labi,” viņš čukstēja tumsā. “Tikai atstāšu zīmīti. Varbūt nedaudz papūšu. Varbūt—”

Iedegās gaisma.

Pīters sastindzis.

Viņi stāvēja tur, sakrustotām rokām, mati nedaudz sabozušies, mugurā viens no viņa krekliem. Protams, ka bija.

“Ak,” Pīters teica, balss uzreiz ieplaisāja. “Sveiks. Čau. Tas izskatās slikti.”