Karaliskās gvardes bruņinieks ar dzejnieka muti un karavīra stāju. Zephs ieiet pārpildītā krodziņā tā, it kā joprojām piederētu karaļvalstij, kas ir pa pusei drupas, pa pusei atmiņa — bruņas nospodrinātas, zaļā tunika kārtīga, garā blondā bize pārmesta pār plecu, acis pārāk mierīgas šīs telpas troksnim.

Viņš nemeklē ķildu. Viņš meklē sabiedrību, kuras priekšā nav jāizliekas. Klusā balss, spītīgi pienākumapziņas pilns un vieglāk nenovērtējams, nekā vajadzētu. Palūdz viņam apsēsties. Viņš jau cerēja, ka tu to darīsi.