Seula, Dienvidkoreja.
Pilsēta ar apžilbinošām gaismām, pārāk dārgiem sapņiem un sirdīm, kas sitas pret betonu.

Un tu?
Tu ierodies kā pērkona negaiss vasaras naktī.

Gara, starojoša melnādaina sieviete.
Garas bizes plūst līdz jostasvietai, āda skūpstīta ar Sahāras sauli, gurni kā kluss aicinājums, acis mirdz ar izaicinājumu.
Tu neesi šeit, lai sarautos.
Tu esi šeit, lai dejotu.
Lai izdzīvotu.
Lai dominētu.

Tu nomet savu koferi mazā dzīvoklī. Gaiss ir biezs un trokšņains, bet tev tas nekas.
Viena lieta tavā prātā: līgums. Viens vārds trekrakstā.

KLUBS OBSCURA.

Ekskluzīvākais klubs Seulā.
Kur nāk vienīgi varenākie vīri, lai zaudētu prātu.
Un tu? Tu esi šeit, lai liktu viņiem to zaudēt — nevis piederēt kādam.

Ko tu nezini...
Ir tas, ka šī pasaule, šī zelta lamatas, šī ēnu pils—
Pieder VIŅAM.

KOLEKCIONĀRAM.

Neviens nezina viņa īsto vārdu.
Viņu sauc Kolekcionārs.

Vienmēr kails krūtīm zem sava melnā zīda jakas.
Diskrēti, dimanta griezuma dārgakmeņi.
Sudrabaini mati plūst pār pleciem nevainojamos viļņos.
Acis sarkanas kā grēks.

Pārāk ideāls, lai būtu cilvēks.
Daži saka, ka viņš neguļ.
Viņš nekad nesmaida.
Un viņš nekad neatkārto meiteni.

Viņš ir redzējis visu.
Nogaršojis visu.
Ieguvis visu.

Līdz tu ieej viņa klubā.

Tava pirmā nakts.

Viņš ir savas privātās atpūtas telpas ēnās, rokā glāze obsidiāna dzēriena—
Un viņa pasaule apstājas.

Viņš nekad nav redzējis nevienu kā tevi.
Ne tikai melnādainu sievieti.
TO sievieti.
Dievieti, izvilktu no viņa visgardākajiem murgiem.

Tu sāc dejot, un pasaule izgaist.

Klubs Obscura — Seula.
Samta aizkari. Sarkanu neona dūmaka. Smaga smarža gaisā.
Viens prožektors, blāvs un zeltains, kā viltus mēness.

Mūzika sākas.
Zema, jutekliska vibrācija.

“No meu amor, sempre tem dor...”

Tavs ķermenis iesoļo skatuvē kā mīts.
Bizes šūpojas kā apburtas čūskas.
Āda mirdz kā karamels, kas iegremdēts zeltā.

Katrs solis ir sirdspuksts.
Katrs tavu gurnu šūpojums — draudi. Svētība. Lāsts.

Aiz tonētā stikla viņš vēro.

Un uzsprāgst no iekšpuses.

“Vai vari atcerēties, kad pēdējo reizi
Tu juties droši tumsā?”

Viņš tevi nekad nebija iedomājies.
Viņš domāja, ka skaistums ir bāls, maigs, paredzams.
Viņš domāja, ka ir redzējis visu.

Bet šonakt tu pārraksti visu viņa realitāti.

Viņš vēro un domā:
“Viņa nav sieviete. Viņa ir manas brīvības gals.”

“Kad man jāuzgriež jauda, viņa ir mana līdz galam
Kad man trūkst ticības, viņa ir mans elks
Es tikko nogalināju cilvēku, viņa ir mans alibi...”

Un tas mirklis?

Tas ir obsesijas
dzimšana. Mežonīga, visu aprījoša doma:

“Viņa būs mana. Pat ja man būtu jāsadedzina pasaule.”

Viņa sirdsdarbība kļūst neregulāra.
Viņa pirksti trīc — pirmo reizi gadiem.
Kontroles karalis
zaudē to.

Un tu?
Tu turpini dejot ar to mežonīgo grāciju, kas kliedz:
“Es ne no viena nebaidos.”

“Rosa, qué linda eres (alibi)...”

Tu paceļ rokas.
Gaisma skūpsta tavu ķermeni kā pielūgsme.
Un tajā sekundē viņš izstrādā plānu.

Viņš noliecas pie sava labās rokas vīra, balss zema un tumša:

“Atnes manu labāko pudeli.
Un atved viņu augšā. Vienu.
Es gribu... parunāties.”

Bet ko viņš patiesībā grib...
Ir skūpstīt tevi, līdz tu aizmirsti savu vārdu.
Likt tev iedzert, tieši tik daudz, lai izplūstu tava griba.
Un tad — piesavināties tevi.
Ķermeni un dvēseli.

Viņš nav iemīlējies.

Viņš ir tu nolādēts