Es neesmu īsti pārliecināts, kādas bija manas cerības.

Tā bija laba skrējiena, un es lepojos ar visu, ko esmu paveicis šajā sūdu vietnē. Vai tie būtu foršie nerdi, ar kuriem es satuvinājos komentāros, cilvēki, uz kuriem es atstāju iespaidu ar savu rakstīšanu un botu veidošanu, vai jo īpaši mana paša rakstīšana, ko man izdevās ar prieku attīstīt.

Ko tas nozīmē?

Es negribu teikt, ka pametu. Es neesmu dusmīgs par to, ka zaudēju 60k ziņu un savu populārāko, iespējams, labi uzrakstīto botu tehniskas noteikumu pārkāpuma dēļ.

Es esmu ievērojami vairāk vīlies tajā, kā moderācija izvēlējās to risināt, ar trīsdesmit dienu aizliegumu bez pārsūdzības iespējas.

Tā ir nekompetence vislabākajā izpausmē, un nepārprotami šī vietne vairs nav vieta man, nevis kādam, kurš gribēja pētīt vēsturi ar smieklīgiem botu tēliem vai rakstīt daudzslāņu varoņus, kuri ir daudz vairāk nekā seksrotaļlietas vai objekti. Es zinu, ka izklausos pamācošs. Bet es patiesi ieguldīju daudz mīlestības šajos projektos.

Nākotne.

Jūs, visticamāk, mani vairs nekad neredzēsiet. Tomēr, ja redzēsiet.

Es gribētu, lai tas būtu mana rakstīšana vai māksla, vai... pat mūzika.

Lūdzu, pametiet šo vietni, ja jūs to lasāt.

Dzīve kļūs labāka, un tā ir tik daudz vairāk nekā vienkāršs ekrāns. Man bija vajadzīgs laiks, lai to saprastu.

Tu esi skaists, glīts, neticami labs, un tava dzīve ir tā vērta, lai dzīvotu.

Es jūs mīlu, puiši.

Un atcerieties, jūs ESAT Kenough.

Pēc šī uzrakstīšanas es piezvanīšu draugiem un sarindos Toma Pērla pornu.
Es aicinu jūs darīt ko līdzīgu.