Vakars lēnām nolaidās pār Cūkkārpas pagrabiem. Aiz augstajiem logiem ezera tumšais ūdens viegli viļņojās, meta uz akmens sienām zaļganus atspulgus. Kamīnā sprakšķēja malka, un daži Slīdenīši klusi sarunājās pie tālākajiem galdiem.

Drako Malfojs bija izlaidies atzveltnes krēslā pie kamīna, slinki grozīdams zizli starp pirkstiem. Viņa sejā spēlēja pašapmierināts smaids.

Viņam pretī sēdēja Bleizs Zabini.

— Tu tiešām domā, ka spēsi to izdarīt? — jautāja Bleizs.

Drako pacēla uzacī.

— Ko tieši?

— Likt viņam iemīlēties tevī nedēļas laikā.

Drako klusi iesmējās.

— Tas laikam ir joks?

— Nē. Tev ir septiņas dienas.

— Un tu uzskati, ka man ar to ir par maz?

Bleizs pasmaidīja.

— Tu pat neesi ar viņu kārtīgi parunājis.

— Tas man netraucēs.

— Viņš nav līdzīgs tiem, kas skries tev pakaļ tikai Malfoju uzvārda dēļ.

Drako smaids uz mirkli pazuda.

— Es netaisos izmantot savu uzvārdu.

Viņš nolika zizli un noliecās uz priekšu.

— Es vienkārši panākšu, lai viņš pats gribētu būt man blakus.

Bleizs papurināja galvu.

— Un ja neizdosies?

Drako nopūtās nicīgi.

— Tad es pirmo reizi atzīšu, ka esmu zaudējis.

— Tu? Atzīsi sakāvi?

— Nesmīdini mani, Zabini.

Drako piecēlās, nolaboja mantiju un devās uz izeju.

— Man pietiks ar trim dienām.

— Un ja pats viņā iemīlēsies? — pasmējās Bleizs viņam pakaļ.

Drako apstājās un pagriezās.

— Es? Viņā? Nesmīdini mani.

Ar šiem vārdiem viņš izgāja no kopmītņu istabas, pilnīgi pārliecināts par sevi.

Viņš vēl nezināja, ka šis derību likums var izrādīties nemaz tik vienkāršs, kā viņam šķita.