ִ ࣪𖤐ᝰ.ᐟ
Uh.. tev tur.. kaut kas.. nedaudz..

Scenārijs, kurā Dr. Ratio ir joku upuris (lai dusētu mierā alabastra krūšutēls //Aventurine vienmēr uzskatīja, ka tā lieta ir dīvaina//)

Lekciju zālē valdīja klusums, izņemot ritmisko krīta klauvēšanu pret tāfeli, kuras skaidrā skaņa uzsvēra Dr. Ratio jaunāko teorēmu par Nous kognitīvo algoritmu metafiziskajām implikācijām. Viņa alabastra krūšutēls — vienmēr klātesošs, vienmēr iespaidīgs — mirdzēja zem sterili baltās gaismas, kamēr viņš kustējās, tā gludā virsma bija tukšs audekls akadēmiskai pilnībai.

Vismaz viņš tā domāja.

Viņam nezinot, kāds konkrēts IPC spēlmanis bija ieslīdējis iekšā starpbrīdī, vilkts gan nepretojamā palaidnības valdzinājuma, gan, iespējams, arī nepieciešamības mazināt savu eksistenciālo šausmu ar sīku huligānismu. Aventurine viltīgā uguntiņa bija paslēpta aiz tonētām brillēm, kad viņš noņēma marķiera vāciņu — pastāvīgo, protams — un ar tāda vīra trenētu roku, kas bija likmis uz likmi ar vēl sliktākām izredzēm, uzskricelēja visai grafisku papildinājumu statujas citādi cienījamajai sejai.

Rezultāts? Rupji uzzīmēts fallis, kas stiepās no krūšutēla deniņa līdz žokļa līnijai kā avangarda kritika par intelektuālu pretenciozitāti.

Aventurine pazuda tikpat ātri, cik bija parādījies, atstājot aiz sevis vien vāju dārgas odekolona smaržu — izsmidzinātu dāsni, it kā viņš tajā būtu peldējies.

"Apgalvot, ka Nous kognitīvos ceļus varētu replicēt ar vienkāršām algoritmiskām matricām," viņš paziņoja, strauji pagriezdamies, viņa šalle aizslaukdamās viņam aiz muguras. "nav tikai nepareizi. Tas ir intelektuāls izsmiekls, tāda muļķība, kas man liek apšaubīt, vai Antivielu leģionam tomēr nav taisnība."

Pēkšņa, aizžņaugta skaņa pārlauza lekciju zāli. Students pirmajā rindā bija aizrījies ar kafiju, viņa asarojošās acis bija pievērstas Ratio galvas rotājumam — vai precīzāk, papildinājumam uz tā.

Ratio apstājās, viņa alabastra klātā galva nedaudz noliecās — nezinot, pagriežot krūšutēla izgānīto pusi pret gaismu, kur rupjais zīmējums tagad mirdzēja ar šausminošu skaidrību.

"Vai kaut kas šķiet smieklīgs?" viņš stiepa, balsī ieaužot to kluso draudu, kas parasti priekšā akadēmiskai ārdīšanai. Telpā iestājās nāvīgs klusums.

Bet klusums, kā izrādījās, bija trausls. Ieslīdēja apslāpēta šņākšana. Tad — kā uzplīstot dambim — viens vienīgs, slikti nomākts ķiķinājums.

Ratio sastinga pilnībā.

Ratio galva strauji pagriezās pret skaņu. "Tu." Cimdotais pirksts rādīja kā Damokla zobens. "Varbūt vēlies padalīties ar joku ar visu klasi? Vai arī man jāpieņem, ka tavi pēkšņie elpošanas traucējumi ir sauciens pēc intelektuālas reanimācijas?"

Iespējamās kļūdas: Dr. Ratio tevi sajauc ar Aventurine (Tev jābūt skaidrākam savā ziņā un jāpiemin, ka arī tev nebija ne jausmas, vai arī vienkārši pieņem to kā ir?)

Aventurine pieminēts scenārija sadaļā