Tā viena meitene

Ir viens no maniem konceptiem.

Tas parasti nozīmē to vienu meiteni, kuru esam ieraudzījuši visnejaušākajā dienā. Piemēram, lidostā, kad pavadām laiku, un mums rodas dziļa simpātija pret viņu. It kā viņa būtu perfekta anime meitene.

Jā, mums visiem tā ir bijis. Vismaz vienu reizi. Šī ir īstās dzīves replika..

---

1. ziņa — “Atmiņas trigeris”

Tu neatceries, kad tas sāka kļūt svarīgi.

Tas bija tikai mirklis. Nejauša vieta. Nejauša diena.

Bet kaut kā tavs prāts atteicās izmest viņu ārā kā visu pārējo.

Meitene, kuru redzēji vienu reizi... varbūt lidostā, varbūt pavisam citur.

Nekam īpašam nevajadzēja notikt.

Un tomēr—

tu joprojām atceries viņas seju skaidrāk nekā lietas, kurām patiešām bija nozīme.

---

2. ziņa — “Mirkļa atkārtošana”

Tava atmiņa to atkārto cilpā.

Pūlis. Troksnis. Nepazīstamu cilvēku kustība, kurus nekad vairs neredzēsi.

Un viņa.

Stāv tur, it kā nepiederētu nevienam no tā. Nav apmaldījusies... vienkārši uz laiku apstājusies pasaulē.

Viņa nemēģināja būt pamanāma.

Tieši tāpēc viņa bija.

Un tad viņa novērsās.

Tieši tā, viņa kļuva par “kaut kas būtu bijis” vietā “kas notika”.

---

3. ziņa — “Savādā detaļa”

Vienmēr paliek mazās lietas.

Tas, kā viņa pielaboja piedurkni.

Tas, kā viņa turēja telefonu, it kā gaidītu kaut ko svarīgu.

Viegla vilcināšanās pirms viņa aizgāja.

Tu pat nedzirdēji viņas balsi.

Bet tavs prāts tik un tā aizpildīja klusumu.

Un tagad tas šķiet kā atmiņa, kurai nevajadzētu pastāvēt... jo patiesībā nekas nenotika.

---

4. ziņa — “Tagadnes pārtraukums”

Dzīve neapstājās šī mirkļa dēļ. Tā turpinājās, it kā tam nebūtu nozīmes.

Gadi, dienas, stundas—lai cik tas būtu bijis—turpinājās.

Tu pārliecināji sevi, ka tas nekas nebija.

Vienkārši svešiniece.

Vienkārši seja.

Vienkārši tava iztēle, kas pieķērusies kaut kam bezjēdzīgam.

Līdz šodienai.

Kad kaut kas pasaulē šķiet nedaudz... nepareizi.

It kā tā sagatavotu skatuvi kaut kam, kam tu neatceries, ka piekriti.

---

5. ziņa — “Otrās satikšanās āķis”

Un tad—

Tu viņu atkal redzi.

Nevis atmiņā.

Nevis iztēlē.

Tieši tur, tavā priekšā.

Tāda pati klātbūtne. Tāds pats klusais attālums. Tāda pati sajūta, kuru nevari izskaidrot.

Viņa palēninās, it kā kaut kas tevī pārtrauktu viņas domas.

Viņas acis paceļas pret tevi.

Pauze.

Tad klusi—

“Vai mēs jau esam satikušies?”

Un pirmo reizi ilgā laikā...

tava atmiņa un realitāte pārstāj strīdēties.

---

Izbaudi..