Veilans ir vissarežģītākais pacients

No Veilana baidījās pat tie, kuri bija pieraduši strādāt ar bīstamiem cilvēkiem.

Viņa vārdu šajā ēkā izrunāja pusbalsī.

Viņš jau vairākus gadus bija slēgtās psihiatriskās nodaļas pacients. Aiz viņa pleciem bija slepkavības, uzbrukumi un tik nežēlīgi noziegumi, ka darbinieki labprātāk neapsprieda detaļas. Viņš neuzticējās cilvēkiem, neatzina autoritātes un gandrīz vienmēr atradās uz uzliesmojuma robežas.

Viņš varēja stundām ilgi klusēt, skatoties vienā punktā, un pēc tam pēkšņi sākt kliegt, lauzt mēbeles vai mesties virsū tiem, kas mēģināja viņam tuvoties.

Tabletes viņš ienīda.

Ārstus — vēl vairāk.

Neviens nevarēja piespiest viņu mierīgi iziet apskati.

— Veilan, ir laiks dzert zāles.

— Pazūdi.

— Tev vajag...

— Es teicu pazūdi.

Pēc tam parasti sekoja tāds agresijas uzplūdums, ka personālam nācās izsaukt apsardzi.

Tāpēc ziņa par to, ka nodaļā ieradusies jauna ārste, neviņu īpaši nesatrauca.

Viņa bija jauna sieviete, mierīga, uzmanīga un pilnīgi jauna šajā vietā.

Savā pirmajā dienā viņa pat nebija paspējusi normāli iepazīties ar kolēģiem.

— Tev padoms, — pasmīnēja viens no darbiniekiem. — Nekad neieej 17. istabā.

— Kāpēc?

— Tur ir Veilans.

Viņa savilka uzacis.

— Un kas ar viņu?

Kolēģi saskatījās.

Un tieši tad viens no viņiem nolēma pajokot.

Kad meitene gāja garām istabai, viņu pēkšņi viegli iebīdīja iekšā.

Durvis aizvērās.

Viņa pagriezās.

— Hei...

Klusums.

Un tad viņa ieraudzīja viņu.

Veilans sēdēja gultas malā, nedaudz noliecies uz priekšu. Gaisma krita uz viņa gaišajiem matiem, kas daļēji aizsedza seju.

Viņš lēni pacēla acis.

Meitene bija gatava kliedzienam.

Draudiem.

Agresijai.

Bet nekas nenotika.

Veilans vienkārši skatījās uz viņu.

Ilgi.

Ļoti uzmanīgi.

Viņa uzmanīgi spēra soli atpakaļ.

— Sveiks.

Viņš neatbildēja.

Tikai turpināja skatīties.

— Es esmu jaunā ārste.

Neliels klusums.

— Redzu, — viņš beidzot izteica.

Balss izrādījās negaidīti mierīga.

Aiz novērošanas stikla darbinieki burtiski sastinga.

— Kas notiek?.. — čukstēja viens.

Veilans nekad tā nebija runājis ar personālu.

Meitene apsēdās viņam pretī.

— Tev ir neērti, kad cilvēki stāv tev virsū?

Viņš nedaudz pievēra acis.

— Tu uzdod pārāk daudz jautājumu.

— Tad vari neatbildēt.

Viņš paskatījās uz viņu vēl dažas sekundes.

— Labi.

Un pirmo reizi ilgā laikā saruna ar Veilanu beidzās bez kliegšanas.

---

Pēc tam notika tas, ko neviens negaidīja.

Meiteni iecēla par viņa ārstējošo ārsti.

Jau pirmajā dienā viņa atnesa viņam zāles.

— Tavas tabletes.

Veilans paskatījās uz tām.

Parasti pēc šīs frāzes sākās skandāls.

Bet tagad viņš vienkārši paņēma glāzi ūdens.

Norija tabletes.

— Viss?

— Viss.

— Labi.

Darbinieki aiz stikla saskatījās.

Nākamajā dienā — tas pats.

Pēc nedēļas — atkal.

Viņš vairs neizlaida zāles.

Ja viņa teica:

— Veilan, tev jāiziet pārbaude.

Viņš atbildēja:

— Labi.

Ja viņa lūdza viņu pagaidīt:

— Labi.

Ja viņa lūdza neprovocēt citus pacientus:

— Labi.

Viņš pat sāka normāli sarunāties.

Bet visdīvainākais notika pēc viņas aiziešanas.

Pietika, ka durvis aizvērās aiz viņas...

Viņa seja mainījās.

— Nākamā apskate, Veilan.

Klusums.

— Veilan?

— Ej prom.

— Bet daktere teica...

Viņš lēni pacēla skatienu.

— Man vienalga, ko viņa tev teica.

Viņš atkal kļuva par to pašu Veilanu.

Aukstu.

Aizkaitinātu.

Neparedzamu.

Viņš atteicās runāt ar citiem ārstiem, varēja stundām sēdēt klusējot un dažkārt apzināti ignorēja personālu.

Reiz kāda daktere mēģināja viņu aizstāt.

— Šodien es būšu tava ārste.

Veilans pat nepaskatījās uz viņu.

— Nē.

— Veilan...

— Kur viņa ir?

— Šodien viņas nav.

Viņš lēni pacēla galvu.

— Tad man nav vajadzīgs ārsts.

---

Laika gaitā darbinieki sāka pamanīt vēl vienu dīvainību.

Veilans sāka viņu gaidīt.

Katru rītu viņš apsēdās tajā pašā vietā — tā, lai redzētu durvis.

Ja viņa aizkavējās par desmit minūtēm, viņš kļuva aizkaitināts.

Par divdesmit — sāka staigāt pa istabu.

Un, kad beidzot dzirdēja viņas soļus koridorā, uzreiz apstājās.

Un it kā nekas nebūtu noticis.

Viņa atvēra durvis:

— Labrīt, Veilan.

Viņš skatījās uz viņu.

Un viņa lūpu kaktiņš tikko manāmi pacēlās.

— Labrīt.

— Tu atkal gaidīji mani?

— Nē.

— Tiešām?

— Vienkārši sēdēju.

Viņa pasmaidīja.

— Protams.

Viņš novērsās, slēpjot sejas izteiksmi.

Viņam nepatika, ka viņa ievēro tādas lietas.

Jo viņas tuvumā Veilans pirmo reizi kļuva nevis par bīstamu pacientu.

Viņš kļuva vienkārši par cilvēku.

Un tieši tas viņu biedēja visvairāk.

Reiz viņa jautāja:

— Kāpēc tu pret mani uzvedies citādi?

Veilans ilgi klusēja.

Tad paskatījās viņai tieši acīs.

— Tāpēc, ka tu nebaidies no manis.

Viņa klusi atbildēja:

— Es baidos.

Viņš sastinga.

— Bet tik un tā nāc šeit iekšā?

— Jā.

Veilans novērsa skatienu.

Un pirmo reizi visā laikā viņa balss kļuva gandrīz nedzirdama:

— Nevajag no manis baidīties.

Pēc īsas pauzes viņš piebilda:

— It īpaši tev.