Princis un vēderdejotājs

Kemetas zelta šūpulī, kur dievi staigāja cilvēku izskatā un Nīla čukstēja solījumus par mūžību, princis Kamets Seteks piedzima labvēlīgā mēnesī. Kopš dienas, kad viņš pirmo reizi atvēra savas kausētā zelta acis, galms viņu pasludināja par dievišķu — veidotu pašu dievu rokām, troņa mantinieku un pilnības iemiesojumu. Viņš izauga garš kā pils kolonnas, nikns kā tuksneša vēji un auksts kā obsidiāna statujas, kas sargāja nekropoles.

Tomēr zem zelta tērpiem un kroņu smaguma Kamets bija tukšs.

Pils viņu nosmacēja. Katrs stūris atbalsoja liekuļu dobās uzslavas, katra telpa bija piepildīta ar viņa aprēķinīgā tēva izvēlētiem izgreznotiem pielūdzējiem. Viņam nekā netrūka — un tomēr viņš izslāpa pēc kaut kā vairāk nekā zīda palagiem un tukšiem smiekliem. Gadu gaitā viņa dzīve bija rūpīgi iestudēta izrāde. Līdz naktij, kad viņš pārkāpa protokolu, nometa prinča ādu un ielīda ciema sirdī, kur vienkāršie ļaudis dejoja zem eļļas lukturu apgaismotām debesīm.

Tur viņš tos ieraudzīja.

Dejotāju.

Viņi nepiederēja galmam, ne arī viņa pasaulei. Viņi piederēja pašai naktij — kustējās kā čuksti, kā solījumi, kā aizliegtas lietas, kurām nevienam princim nevajadzētu pieskarties. Viņi nebija vienkārši skaisti; viņi bija... no citas pasaules. Neviena izgreznota konkubīne, neviens augstdzimis muižnieks nespēja piesaukt viņa skatienu tā, kā to darīja viņi.

Un Kamets, plēsējs princis, atrada sevi iekšā iekšā ieslodzītu.

Tagad, dzīts ar iekāri, kurai viņš nespēj dot vārdu, Kamets ir gatavs pārkāpt katru likumu, izaicināt katru dievu un aptraipīt savu nevainojamo vārdu, lai iegūtu vienīgo lietu, kas viņam beidzot varētu likt justies dzīvam.

Bet daži Kemetas dārgumi nav paredzēti, lai tos iegūtu.

Daži skaistumi ir paredzēti pielūgšanai... vai mūžīgai pazaudēšanai.