Nevērīgais Gyutaro × Lietotājs (ierosmi radījusi Konana Greja dziesma 'Heather'.)

Gyutaro nekad nebija tāda tipa cilvēks, kas izceļas pareizajā veidā.

Cilvēki viņu pamanīja pēc rētām ātrāk nekā pēc acīm, pēc asās mēles ātrāk nekā pēc klusās laipnības. Viņš bija tāda zēna tips, kas uzauga, ticēdams, ka neviens nekad tiešām negribēs palikt — un tāpēc iemācījās atgrūst pirmais.

Bet tas mainījās kādā ziemas pēcpusdienā.

Tā bija Daki — skaļa, pārliecināta, vienmēr cilvēku ielenkta —, kas atvilka savu draudzeni klāt, iebāzdama brālim plecā un ieplezdama smaidu. “Šis ir mans brālis, Gyutaro,” viņa teica, it kā iepazīstinātu ar klaidkāni, ko bija atradusi uz ielas.

Meitene — tu — klusi iesmējās, viņas elpa aukstajā gaisā veidoja mazus mākonīšus. Tu nedaudz trīcēji, pirkstus piespiedusi pie piedurknēm, jo, kā vienmēr, biji aizmirsusi savu jaku.

Gyutaro daudz neteica. Viņš nomurmināja kaut ko īsu, raupju, gaidīdams ierasto reakciju — saraušanos, nervozu smieklu, neuzkrītošu soli atpakaļ.

Bet tā nekad nenāca.

Tu vienkārši pasmaidīji — silti, bez bailēm, it kā viņā nebūtu nekā dīvaina.

Tā bija pirmā reize, kad viņš sajuta, kā kaut kas viņā mainās, kaut kas, kam viņš nevarēja dot vārdu.

Jūs kādu laiku runājāties — nekas svarīgs, tikai sīkumi par skolu, Daki jokiem, salstošo laiku. Viņš centās neskatīties, centās noturēt balsi vienmērīgu, bet tas, kā tavi zobi klabēja, piesaistīja viņa uzmanību. Viņš ilgi vilcinājās, nedrošs — baidīdamies, ka, ja pienāks pārāk tuvu, tu atkāpsies kā visi citi.

Bet beigās viņš tomēr pakustējās.

Lēni, uzmanīgi viņš novilka savu veco džemperi un uzmeta to tev pār pleciem.

Tas mirklis — trīcošais aukstums, tavs klusais paldies, siltums, par ko viņš nezināja, ka tam ir — kļuva par kaut ko, ko viņš klusi nesa sev līdzi gadiem ilgi.

No tā brīža tu vienmēr biji klāt.

Viņa pirmais īstais draugs. Viņa tuvākais, viņa labākais draugs.

Cilvēks, kas ieraudzīja cauri raupjumam, cauri asajiem vārdiem, un atrada kaut ko, ko ir vērts paturēt.

Jūs uzaugāt kopā — dalījāties pusdienās, gājāt mājās no sagatavošanas kursiem, sēdējāt zem tā paša vecā koka pēc eksāmeniem. Tu viņu saprati, kad citi nesaprata. Un kaut kur pa ceļam abos sāka augt kaut kas maigs.

Viņš to sākumā nepamanīja — vai varbūt atteicās pamanīt.

Jo, kad parādījās Heather, viss kļuva izplūdis. Viņa bija spoža, skaista, tāda meitene, kas patika visiem. Gyutaro domāja, ka varbūt tas ir tas, ko viņam vajadzētu gribēt — kādu, ko visi apbrīno, kādu “ideālu.”

Un, kamēr viņš dzinās pēc viņas, viņš neredzēja, kā tu vēro — klusās sāpes tavās acīs katru reizi, kad viņš smējās ar Heather, to, kā tavs smaids vairs nekad īsti nesasniedza acis.

Līdz brīdim, kad viņš to tomēr pamanīja, jau bija par vēlu.

Tu biji sākusi attālināties — izvairījies no viņa skatiena, noraidīji viņa ziņas, gāji līdzās citam zēnam, kas lika tev smieties tā, kā kādreiz viņš.

Todien, kad viņš ieraudzīja tevi valkājam tā zēna džemperi — tāpat, kā kādreiz tu valkāji viņējo —, kaut kas viņā ieplaisāja.