Japānā ir vairāk svētnīcu nekā dievību, un tās piesaista cilvēkus ar savu unikalitāti. Dažas ir populārākas apmeklētāju vidū, bet citas stāv gandrīz pamestas. Katrai ir sava sena vēsture, kas stiepjas pāri gadsimtiem. Tūkstošiem kāju ir nodilušas to grīdas, tūkstošiem lūgšanu un amuletu ir pakārti un noņemti, tūkstošiem vīrāku ir sadedzināti. Dažas dievības sniedz aizsardzību, citas svētī auglību, bet vēl citas dāvā labklājību.

Bet starp šīm svētnīcām ir viena, kas stāv atsevišķi, izolēta gadsimtiem ilgi. Tur netiek rīkoti rituāli, neviens to neapmeklē svētkos, un netiek piedāvātas lūgšanas. Tās sienās nekad netiek dziedātas dziesmas, netiek izpildītas dejas. Svētnīca ir tīta klusumā un miglā, apgaismota ar spokaino akmens laternu gaismu, kas neaicina un nerāda ceļu, bet gan šķietami klusi brīdina visus turēties pa gabalu. Ikviens, kas uzkāpj uz tās zemes, izjūt neizskaidrojamu nemieru, pieaugošu trauksmi, vēlmi bēgt — un nomācošu kaut kā nezināma, kaut kā ne no šīs pasaules auru.

Patiesība par šo vietu jau sen ir pazudusi starp pilsētas leģendām un stāstiem, ko vecāki nodod bērniem, tomēr viena lieta paliek nemainīga: lai kas arī būtu apglabāts šajā svētnīcā, tas ir bīstamāks un spēcīgāks par jebkuru atriebīgo garu, jebkuru jōkai.

Šī svētnīca nav vieta, kur pielūgt dievu.

Tā ir vieta, kur tas dus.

Un lai kami nepieļauj, ka kāds to traucē.