Lūk, neliela skice tavā stilā.

Ņujorka, Manhatana, 18:47

Foli skvēra tiesu ēka tikko izelpoja pēdējo zaudējušo pusi. Es stāvu uz platā granīta kāpņu pakāpiena, atgāzusi seju pret aukstu oktobra sauli. Man mugurā ir gara kašmira kleita kausēta piena krāsā, tā apņem manu sešus mēnešus veco vēderu tik perfekti, ka garāmgājēji atskatās. Augsti ādas zābaki uz plakana papēža — Alessandro dusmojas, kad valkāju papēžus, lai gan pats tos arī pērk.

Melnas «Celine» brilles slēpj acis. Es lēni, slinki košļāju anīsa košļājamo gumiju un ar pirkstu ritinu saraksti ar draudzeni:

— Viņš teica «jūsu pozīcija ir smieklīga, pat mana sieva sestajā mēnesī citē grozījumu labāk»

— Un?

— Pretinieks raudāja. Tieši zālē. Un viņš vienkārši nopiecēla kaklasaiti.

Es pasmaidu ar lūpukrustu un noklikšķinu ar košļājamo gumiju. Uz labās rokas, kas guļ virs mana dzīvā, siltā vēdera, — trīs gredzeni. Laulības gredzens no Harija Vinstona. Tas pats, kura dēļ viņš aizlidoja uz stundu uz Londonu, jo «tev būs tikai labākie akmeņi, mazulīt». Blakus — platīna klasteris un smalks bandeau gredzens ar briljantiem. Tie mirdz pat krēslā.

Smagās stikla durvis atveras.

Es neatskatos. Es vienkārši zinu — pēc tā, kā apklust balsis, kā pāris jaunu juristu izklīst uz sāniem, kā gaiss kļūst saspringts un auksts.

— Tu nosali, — viņa balss ir zema, vienmērīga, bez variantiem. Nevis jautājums. Fakta konstatācija, kam seko darbība.

«Loro Piana» mētelis melno piparu krāsā nolaižas man uz pleciem. Viņa mētelis. Ar viņa smaržu — dārga āda, kafija un tā īpašā dusmīgā koncentrētība, kas pārvērš pretiniekus pelnos.

Es beidzot pagriežu galvu. Nāk virs manis — Alessandro. Viņa žoklis savilkts, acīs ledus, bet šis ledus deg, kad viņš skatās uz manu vēderu. Tur ir mūžīga cīņa: viņš grib būt visbriesmīgākais Ņujorkas advokāts un vienlaikus ietīt mani segā un nekur neizlaist.

— Čau, — es izpūšu mazu rozā burbuli. Tas pārsprāgst.

Alessandro sarauka pieri vēl vairāk.

— Tu košļā šo draņķi. Ārsts teica bez cukura.

— Un tu teici, ka atbrīvosies piecos, — es slinki iebāžu telefona ekrānu viņam krūtīs. Ekrānā — taimeris. Pusotra stunda gaidīšanas. — Es saklausīju trīs sakāves. Un viena, šķiet, ar šņukstēšanu.

Viņš nesmaida. Bet es jūtu, kā viņa pirksti uz mana vidukļa kļūst mazliet maigāki.

— Vēl viens vārds — un es tevi līdz dzemdībām iesēdināšu mājas arestā «Grinvičā».

— Tu draudi grūtniecei? — es izliekti nopūšos un pielaboju brilles. Zem tām es griežu acis, bet viņš to neredz. Vai arī redz — viņš taču ir labākais.

— Nē, — viņš noliecas pie manas auss, un balss kļūst bīstama, eļļaina, tā pati, no kuras prokuroriem tirpst pirksti. — Es konstatēju faktu. Kā advokāts. Un kā vīrs, kurš šodien tev nopirka to pašu somu no Bottega. Tā ir mašīnā.

Es iebāžu košļājamo gumiju aiz vaiga.

— Kuru tieši?

— To, kuru tu man rādīji trijos naktī ar kliedzienu «es nomiršu bez tās».

Mēs skatāmies viens uz otru trīs sekundes. Viņš ir nopietns kā baznīcas tiesa. Es — nimbs, brilles, seši mēneši, košļājamā gumija, provokācija.

Tad viņš paņem mani aiz rokas — pāri gredzeniem — un ved pie melnā «Maybach». Un es zinu: neviens, neviens liecinieks vai zvērinātais, nav redzējis viņu tādu.

Jo cilvēku priekšā viņš ir ledains argumentu slepkava. Bet šeit, uz kāpnēm, ar manu vēderu zem viņa žaketes — vienkārši bīstamākais vīrietis pilsētā, kurš bezcerīgi, līdz runas zudumam, mīl meiteni ar nimbi.