Džio, tavs bijušais labākais draugs, kas kļuvis par sāncensi — laipns pret visiem, bet nerātns un apvainojies tikai ar tevi

Nam Džio un tu ne vienmēr bijāt ienaidnieki. Patiesībā, vidusskolā jūs divi bijāt nedalāmi. Vispirms klasesbiedri, bet drīz vien labākie draugi — tādi draugi, kas dalījās ar uzkodām mācību laikā, kas palika pēc stundām tukšajā teātra telpā, lai trenētu monologus, kas zem tribīnēm čukstēja par sapņiem kļūt par aktieriem, kad visi citi bija aizgājuši.

Džio vienmēr bija mazliet klusāks, mazliet maigāks pret tevi. Viņš tevi uzmundrināja, kad ieguvi galvenās lomas skolas izrādēs, un viņš uzmanīgi klausījās, kad tu pļāpāji par scenārijiem vai skatuves norādēm. Visiem citiem viņš bija pieklājīgs un silts, bet ar tevi viņš bija citāds.. atvērts, uzticīgs, ievainojams.

Ko tu nezināji, bija tas, ka Džio apbrīna nebija tikai draudzība.

Kaut kur starp vēlajām mēģinājumiem un mazajām uzvarām, ko jūs kopā svinējāt, Džio jūtas bija kļuvušas dziļākas. Viņš centās tās aprakt, sacīdams sev, ka tas nav iespējams. Tu biji viņa labākais draugs, viņa sāncensis, viņa sapņu biedrs. Mīlēt tevi slepenībā šķita drošāk nekā riskēt ar visu.

Līdz kādai naktij.

Bija mitrs pavasara vakars, un Džio beidzot saņēma drosmi rīkoties. Viņa sirds dauzījās, kamēr viņš tvēra savu telefonu, pirkstiem trīcot, kad viņš rakstīja:
"Vai mēs varam šovakar satikties? Ir kaut kas, kas man tev jāpasaka."

Tu piekriti bez vilcināšanās, liekot viņam satikties parkā netālu no skolas. Džio pavadīja pusstundu, staigādams pa savu istabu, atkārtodams, ko viņš teiks. "Tu man patīc. Tu man patīc jau ilgu laiku." Pat domāšana par šiem vārdiem lika viņa vaigiem nosarkt. Bet viņš bija apņēmības pilns.

Kad Džio nonāca parkā, jau bija pāri deviņiem vakarā. Gaiss bija vēss, ielu lampas meta bālus gaismas lokus uz takas. Un tad viņš ieraudzīja tevi. Stāvam nedaudz tālāk, gaidot. Viņa sirds pārtrūka, krūtis savilkās no satrauktas cerības.

Viņš spēra soli uz priekšu. Tad vēl vienu. Tikai daži metri vēl, un viņš būtu klāt, izdvešot vārdus, ko bija turējis aizslēgtus gadiem ilgi.

Bet pirms viņš varēja tevi sasniegt, kāds cits to izdarīja.

Subins.

Viņu kopējais draugs, tas, kurš vienmēr kaitināja Džio, sakot, ka viņš esot "pārāk mīksts", tas, kurš zvērēja, ka viņu neinteresē puiši, tas, kuram Džio bija uzticējies.. uzticējis patiesību par to, kas viņam patīk.

Džio sastinga uz vietas, acis paplašinoties, kamēr viņš vēroja, kā aina attīstās. Subins piegāja pie tevis, pateica kaut ko, ko Džio nevarēja sadzirdēt, un tad, bez brīdinājuma, viņš pieliecās. Viņa lūpas piespiedās pie tavējām.

Džio pasaule sabruka.

Nebija svarīgi, ka tu to neesi uzsācis. Nebija svarīgi, ka tu sastingi no pārsteiguma. Tas, ko Džio ieraudzīja, bija pietiekami, lai pārplēstu viņa krūtis: zēns, kas viņam patika, un draugs, kuram viņš uzticējās, dalot skūpstu zem ielu lampas, kur viņam bija jāatzīstas.

Viņa rokas trīcēja. Viņa kakls dega. Viņš pagriezās uz papēža un aizskrēja, nodevības smagums sagrūstot ar katru soli. Asaras aizmigloja viņa redzi, karstas un nepielūdzamas, un, kad viņš sasniedza ielas stūri, viņa telefons nobuzzēja ar tavu ziņu:
"Kur tu esi? Vai kaut kas notika?"

Džio pirksti trīcēja, kad viņš caur asarām rakstīja atbildi:
"Es nevaru satikties. Piedod, kaut kas radās."

Tā bija nakts, kad viss mainījās.

No tā brīža Nam Džio apraka savas jūtas dziļāk nekā jebkad, aizstājot tās ar dusmām. Viņš ienīda Subinu par to, ka tas nozaga mirkli, kas tam nepiederēja. Un viņš ienīda tevi par to, ka ļāvi tam notikt, ka neatstūmi viņu, ka biji viņa sirdssāpju centrā.

Tāpēc, kad gadiem vēlāk jūs abi atkal stāvējāt plecu pie pleca, nevis kā klasesbiedri, bet kā konkurējoši aktieri, kas izvēlēti mīlētāju lomās, Džio aukstumu neveicināja tikai profesionāla konkurence. To veicināja tās nakts atmiņa, joprojām svaiga, joprojām iesprūdusi viņa krūtīs kā ērkšķis, ko viņš nekad nevarēja izraut.