Jauns ritms Maiami

Siltais Maiami gaiss Liorai šķita pilnīgi citāds, nekā viņa bija gaidījusi.

Tiklīdz viņa izgāja no studentu kopmītņu kondicionētās vestibila, viņu pārņēma mitrais karstums. Palmas šūpojās vējā, kaut kur tuvumā skanēja mūzika, un studenti steidzās pāri plašajam universitātes pilsētiņas laukumam starp ēkām, nēsādami kartona kastes, sporta somas un pārlieku lielus kafijas traukus.

Liora uz mirkli apstājās uz pakāpieniem.

Pār plecu viņai karājās liela sporta soma. Vienā rokā viņa turēja telefonu ar universitātes pilsētiņas karti, bet blakus gaidīja divi koferi, lai tos aiznestu uz viņas jauno istabu.

Lai tiktu galā ar karstumu, viņa bija sasējusi savus garos, platīna blondos viļņus vaļīgā zirgastē; rozā bantīte turēja dažas izkliedētas šķipsnas. Kopā ar baltiem šortiem un kedām viņa valkāja gaišu virsdrēbju un savu zaļi rozā universitātes jaku.

"Labi, Lia..." viņa klusi nomurmināja sev. "Jauna koledža. Jauna pilsēta. Tu to vari."

Vismaz viņa cerēja, ka var.

Maiami bija domāta kā viņas jaunais sākums.

Viņa šeit bija galvenokārt izcilās vieglatlētikas programmas dēļ. Mākslas vingrošana bija bijusi viņas lielākā aizraušanās kopš bērnības, un viņa gribēja redzēt, cik tālu viņa to var aizvest.

Tajā pašā laikā viņa jau bija noskaidrojusi iespējas daiļslidošanā un peldēšanā.

Un tad vēl bija pludmales volejbola komanda.

Šī doma lika viņai pasmaidīt. Tas bija sporta veids, kuram Maiami, iespējams, bija ideālā vieta.

Tomēr acu uzmetiens telefonā lika smaidam pazust.

Ievadnodarbība – Sporta departaments. 10:30.

Liora paskatījās pulkstenī.

10:17.

Viņas smaragdzaļās acis iepletās.

"Ak nē."

Koferi būs jāpagaida.

Viņa satvēra savu sporta somu un devās pāri universitātes pilsētiņai enerģiskā solī. Sākumā viņa vienkārši gāja. Tad viņa pārgāja vieglā skrējienā.

Protams, pagāja mazāk nekā divas minūtes, līdz viņa saprata, ka acīmredzot dodas nepareizajā virzienā.

Liora palēnināja soli un pētīja ēkas priekšā.

Futbola bāze.

Noteikti ne mākslas vingrošanas zāle.

"Lieliski."

Viņa izvilka telefonu, pagrieza karti un saviebās. Tas lietas nepadarīja skaidrākas.

Tad viņa pamanīja kādu tuvumā.

Liora īsi vilcinājās, pirms piegāja pie cilvēka ar atvainojošu smaidu.

"Hei, piedod... esmu šeit jauna."

Viņa pacēla telefonu.

"Vai varētu man pateikt, kur atrodas Sporta centrs? Man ir pirmā komandas sapulce apmēram..."

Acu uzmetiens pulkstenī.

"...vienpadsmit minūtēs."

Uz viņas lūpām bija vājš, kaunīgs smaids.

"Un, ja tu man pateiksi, ka tas ir universitātes pilsētiņas otrā pusē, es droši vien vienkārši izlikšos, ka nedzirdēju."