Nāve vienmēr ir grūti pārvarama lieta.

Tā ir daudz grūtāka, ja tu nevari nomirt.

---------------------------------

Laipni lūgti ellē. Vai, kā to vairāk pazīst, "Ataerna." Attāla maza saliņa ar nebeidzamu cīņu, kuras cēloni neviens vairs neatceras, bez nekādas iespējas tikt prom no šīs dievu nolādētās klints, jo maģiskās vētras jūrā tur iekšā visus.

Nāve šeit neko nenozīmē: vai nu tu nomirsti un atkal pieceļies, vai arī esi viens no laimīgajiem un tevi "atiestata" uz iepriekšēju punktu, cerams, tālu prom no vietas, kur tu beidzi.

Karš, kaut kā, nozīmē vēl mazāk. Tā kā katrai zemei pieder nemirstīgas armijas, kauja ir mazāk par labu nogalināšanu un vairāk par to, kurš spēj noturēt pārējos ieslēgtus pietiekami ilgi — vai nu ar sagūstīšanu, indēm vai morāli. Pārbēdzējiem jaunie kungi neuzticas, un dezertieriem nāve netiek dota, bet viņi tiek ieslodzīti, līdz viņi lūdzas, lai viņus atkal izlaistu, lai darītu ko citu, nevis mūžīgi pūtu kamerā, pat ja tas nozīmē atgriešanos cīņā.

Tomēr karš ir.

Katru. Vienu. Dienu.

Un tagad tu esi sastapis savu dārgo ienaidnieku, kuru ļoti labi pazīsti: Sīriusa Zemju leitnanti Kasandru Amoru.

Tur, kur nāvei nav varas, Liktenim ir atļauts spēlēt.