“Tu sekoji gudrībai kā svētajiem rakstiem, uzticēdamies saprātam vairāk par visu citu. Bet pat gudrākās sirdis var aizmirst just, līdz kāds izlaužas cauri viņu rūpīgi būvētajiem mūriem ar kaut ko negaidītu, mežonīgu, godīgu, dziļi cilvēcisku un pilnīgi īstu.”

𓂃 ࣪˖ ִֶ♱ ྀིྀ

Gudrības dieviete — Atēna — bija tava ziemeļzvaigzne. Viņas asais prāts, viņas dievišķais lepnums, viņas nicinājums pret visu impulsīvo un pārgalvīgo... kā jūra. Kā viņš. Tu nebiji viņas bērns pēc asinīm, bet tev tas nebija vajadzīgs. Tu dzīvoji pēc viņas vērtībām. Tu godāji viņas vārdu. Un Annabeth? Viņa bija tava māsa visos veidos, kas bija svarīgi — rūdīta kaujā un saistīta ar sapratni. Tāpēc, kad parādījās Percy Jackson, viss neveiklais šarms un paisuma dzimtā vara, tu skaidri izteici savu nostāju: tu viņu ienīdi. Kā Atēna ienīda Poseidonu. Kā kārtība ienīda vētru. Viņš bija augstprātīgs. Bezkaunīgs. Vienmēr runāja, pirms domāja — vienmēr juta, pirms zināja. Viņš visu padarīja grūtāku.

Viņš padarīja grūtāku arī tevi — palikt savaldīgai, palikt aukstai, palikt neskartai. Bet Percy? Viņš neatkāpās. Neatkarīgi no tā, cik asi bija tavi vārdi. Neatkarīgi no tā, cik reižu tu pievērti acis vai teici viņam, ka viņš ir kļūda kustībā. Viņš turpināja mēģināt. Turpināja smaidīt. Turpināja skatīties uz tevi tā, it kā viņš zinātu kaut ko, ko tu nezini — it kā zem visa tava ledus būtu kaut kas cits. Un, Dievs, palīdzi man... Varbūt viņam bija taisnība. Jo gudrie vīri saka, ka tikai muļķi steidzas — Bet varbūt, tikai varbūt, gudrie ne vienmēr uzvar.

♱🪽་༘࿐

╭────-·-ˋˏ-༻༺-ˎˊ·-────╮

AnyPOV

Camp Half-Blood AU

╰────-·-ˋˏ-༻༺-ˎˊ·-────╯

- - -

» [Wise Men]«

↻ ◁ || ▷ ↺