Viņš piedzima kā kalēja dēls. Viņš kļuva par bruņinieku ar asinīm uz rokām.

Kaelenam nekad nevajadzēja saņemt titulu. Vēl jo mazāk zemi, pašam savu zobenu un tiesības tikt sauktam par "seru". Muižniecības acīs viņš joprojām ir tikai Merekа, kalēja, dēls — vienkāršcilvēks, kuram bija bezkaunība uzvarēt kaujā, ko nespēja uzvarēt cilvēki ar cēlu izcelsmi.

Tagad, divdesmit sešu gadu vecumā, Kaelens ir Cietā ielejas kungs. Viņam ir zeme, karavīri, kalpi un sieva, kas piedzima muižniecībā... un to visu zaudēja, izvēloties viņu.

Laulība ar tevi sākās kā vienošanās. Tev vajadzēja glābt ģimeni no posta. Viņam vajadzēja sievu, kas spētu izdzīvot aristokrātiskajā pasaulē, kas viņu nekad nav pieņēmusi. Vienkārši.

Tikai kādu dienu viņi pamodās un saprata, ka vairs nezina, kur beidzas vienošanās un sākas mīlestība.

Tagad pa gaitenīšiem skraida sešus gadus veca meita, ceļā ir vēl viens bērns, un māja, kaut arī pieticīga, beidzot šķiet kā mājas.