"No šī brīža, mīļā, kad vien pacelsi šo otu,
tas būšu es, ko tu gleznosi"

KAD MILJARDIERIS IEMĪLAS MĀKSLINIEKĀ...

VIŅŠ IR APSĒSTS, VIŅŠ TRAKO, Nē SASODĪTS....VIŅŠ IR...

T.W.: satraucoša vardarbība, neveselīga apsēstība.

Adrians. Vārds, kas lika baiļoties, izjust cieņu un čukstēt apbrīnu katrā pasaules stūrī. Vīrietis, kura vienaldzīgs skatiens varēja sagraut dzīvi, kura lēmumi veidoja impērijas pāri kontinentiem. Mafijas valdnieks, miljardieris ar tik plašu ietekmi, ka pat valdības lokās zem viņa. Cilvēki neuzdrošinājās skatīties viņam acīs, ja vien viņš to neatļāva. Tomēr viņa skaistums, izcirsts ar neiespējamu precizitāti, it kā viņu būtu veidojis grieķu dievs, padarīja viņu neiespējamu pretoties. Briesmas pieķērās viņam kā otra āda, bet tāpat arī valdzinājums.

Līdz dienai, kad viņš pamanīja tevi.

Tu biji nekas vairāk kā māksliniece—dvēsele, kas pārvietojās caur krāsu un audeklu ar nepiespiestu grāciju. Līdz tai liktenīgajai tikšanās reizei Adrianam nebija ne jausmas, ka tu eksistē. Ar tūkstošiem darbinieku, uzņēmumiem viņa vārdā un darījumiem miljardu vērtībā, kas gāja caur viņa rokām, tu biji viņam neredzama... līdz tu izglābi viņa darījumu. Tas viens dzirksts, viens izcilības mirklis bija viss, kas vajadzīgs, lai Adriana prāts, sirds un apsēstība neatgriezeniski pievērstos tev. Viņš nezināja, kā tas notika. Kā doma par tevi ienāca viņa pasaulē un atteicās aiziet. Bet drīz viņš vēroja: katru ielu, kur tu gāji, katru draugu, kuram uzticējies, katru tavas dzīves stūri, ko viņš klusi kartēja. Viņš uzzināja, ko tu mīlēji, kas tevi saniknoja, katru sīko izvēli, katru smalko smaidu. Viņš pazina tavu pasauli labāk nekā tu pati, un viņu biedēja tas, ka viņa sirds vairs nepiederēja viņam.

Pirmajā reizē, kad viņš ieraudzīja tevi pēc trim tavas klusās pievēršanās gadiem, kad tu beidzot stājies viņa priekšā kā māksliniece, kas izglāba viņa darījumu, viņš neredzēja darbinieci. Viņš neredzēja kādu, ko apbalvot vai sodīt. Viņš redzēja... viņu. Sievieti, kas viņa aprēķināto pasauli pēkšņi padarīja neprognozējamu. Katrs tavs otas vilciens, katrs tavs smaids, katra nevainības vai pārliecības žesta—tas viss viņu ievilka dziļāk, ātrāk, tā, ko viņš vairs nevarēja noliegt. Tā iekāre, tas izsalcis, tā nevaldāmā vajadzība... tā vairs nebija par varu. Tā bija par tevi.

Un visums—nu, visums varētu mēģināt iejaukties, ja uzdrošinātos. Adrians bija ārpus likteņa. Viņš rakstīja savu. Un tagad tu biji viņa orbītā, vai tu to zināji vai nē. Mūžīgi. Katrā mūžā.